Citās valstīs tādu prasību nav 27
Visbeidzot, izmantojot izdevību, vēlos paust, kāpēc es uzskatu par nepareizu piekrist aizpildīt aptaujas lapu sevišķās pieejas valsts noslēpumam ieguvei, lai strādātu ar VDK pretizlūkošanas automatizētās datu sistēmas “Delta Latvija”, kā arī VDK aģentu kartotēkas oriģināliem, kas, pēc dažādiem aprēķiniem, dokumentu apjoma ziņā varētu būt vien līdz pieciem procentiem no dokumentu skaita, kas Latvijas arhīvos ir tieši saistīti ar čekas darbību.
Lielākā daļa ir tiesu arhīvos un Latvijas Nacionālajā arhīvā, ar kuriem sadarbība laba, kuri nerada mākslotus šķēršļus, aizbildinoties ar fizisko personu sensitīvajiem datiem, starp kuriem, starp citu, likumdevējs neparedz ne vārdu, ne uzvārdu, ne aģenta segvārdu, ne vervēšanas datumu.
Esmu strādājis Rietumeiropas izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu arhīvos un nevienā valstī neesmu sastapis, ka pielaidi valsts noslēpumam prasa tādu dokumentu pieejamībai, kas nav valsts noslēpums. Nekur man nav prasīts, lai kļūstu par specdienesta darbinieku, un nav izvirzītas līdzīgas prasības. Pat Ukrainas Republikā drošības dienesta arhīvs laipni uzņēma komisijas zinātniekus bez jebkādām valsts noslēpuma atļaujām.
Nav valsts noslēpums
Pirmkārt, neviens VDK dokuments nav valsts noslēpuma objekts, ko Satversmes aizsardzības birojs rakstveidā apliecināja tikai 2017.gada 15.martā.
Otrkārt, pirms Totalitārisma seku dokumentēšanas centra fiziskās pārvietošanās no Šķūņu ielas tajā varēja strādāt bez jebkādām valsts noslēpuma atļaujām.
Treškārt, Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis par spīti rakstveidā paustajam, ka noslēpuma aptaujas lapu prasīšana ir tikai A kategorijas kritiskā infrastruktūras objekta dēļ, tomēr publiski norāda, ka noslēpuma atļauju pieprasa kartotēkas dēļ. “Daudzi materiāli pētniekiem tik un tā netiks doti, jo satur fizisku personu datus. [..] VDK izpētes komisijai Maizītis atbildēja, ka informācija netiks izsniegta, jo tā “satur ziņas par konkrētām fiziskajām personām”,” ziņoja LTV raidījums “De facto” š. g. 2.aprīlī, informējot arī, ka SAB direktors šādus pašus ierobežojumus minēja attiecībā uz VDK aģentu kartotēku.
Savukārt žurnālam “Ir” (š. g. 9.maijs) jautā Jānim Maizītim: “Uzvirmojušas domstarpības starp SAB un VDK izpētes komisiju. Galvenais nesaskaņu cēlonis ir jūsu prasība komisijas pārstāvjiem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Vai tas ir saistīts tikai ar nepieciešamību strādāt SAB telpās, kur atrodas VDK dokumenti, vai ir arī citi iemesli šai prasībai?” Jānis Maizītis atbild atklāti un nepārprotami: “Tas ir ne tikai saistīts ar nepieciešamību strādāt SAB telpās, bet arī skaidri un gaiši ar kartotēku – ar šīs kartotēkas vārdu un uzvārdu neizpaušanu.” Prasīt noslēpuma atļauju dokumentam, kas nav noslēpums, manuprāt, nav likumīgi.
Ceturtkārt, pat dodot valsts noslēpuma parakstu, ka neizpaudīsim kartotēkas datus, un pat tad, ja kartotēkai pētniekus pielaistu, SAB telpās ir aizliegts ienest tālruni, fotoaparātu vai datoru. Izpētei ir vajadzīga datu salīdzināšana ar citu arhīvu, datu bāzu datiem. Esmu piedāvājis, ka dokumentus uz laiku var aizvest ārpus SAB telpām par komisijas resursiem – uz Latvijas Universitāti, ģenerālprokuratūru vai Latvijas Nacionālo arhīvu, bet neguvu atsaucību.
Piektkārt, zinātne ir arī zinātniskas diskusijas, recenzijas, apspriedes. Kad daļa pētnieku saistīta ar valsts noslēpuma glabāšanas nosacījumu par kartotēku, tad zinātniska diskusija ar tiem, kuriem nav pielaides, ir beigusies nesākusies.
Sestkārt, ja pētnieks parakstītu valsts noslēpuma pielaides, tad nevarēs paust par kartotēku publiski to, ko jau zina no citiem avotiem, kas neatrodas SAB telpās. Informācija par aģentu kartotēkas kartītēm, aģentu lietām, aģentu referātiem, liecības un citas netiešas ziņas taču sastopamas citur. Jau šobrīd pētnieku rīcībā ir virkne kartotēkas atvasinājumu, citas liecības. Līdz ar to, parakstot valsts noslēpuma pielaidi, pētnieks kļūs atkarīgs no SAB, kas varēs rosināt saukt pētniekus pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma vai neizpaužamas informācijas izpaušanu, līdz ar to komisijas zinātnieki nevarēs paust atklāto sabiedrībai!
Septītkārt, es pastāvu uz godīgu rīcību – Tieslietu ministrijā 2015.gada martā komisijas sapulcē visi komisijas locekļi vienbalsīgi nolēma, ka pētniecība ar valsts noslēpuma statusu Latvijas apstākļos ierobežoto cilvēkresursu dēļ nav zinātniskā pētniecība. Politiķiem šo jautājumu bija laiks risināt divarpus gadus, šobrīd netēlojot pārsteigumu.
Pētnieka uzdevums – atklāt patiesību
Likums uzliek pienākumu zinātniekiem pētīt čekas darbību, ne sacerēt attaisnojumus vienai komunistiskās partijas daļai vai vienai aģentu daļai. Pētnieka uzdevums nav būt par romantisku, ētisku soģi, bet atklāt patiesību. Ja izlūkdienests ir pārvervējis daļu aģentu, tāpēc tie ir slepeni, tad tas ir godīgi arī jāpasaka sabiedrībai. Zinātnieki nekādi nevēlas traucēt specdienestu tā slepenajās darbībās. Godprātīgi un atklāti dosim ieguldījumu objektīvā skatījumā uz čekas darbībām PSRS okupācijas laikā komunistiskās partijas vadībā, taču tam nepieciešams atbalsts.
