Kārlis Kangeris: Politiķi, netēlojiet pārsteigumu! 27
Autors – Kārlis Kangeris, vēstures zinātņu doktors, VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs
Kad Ivara Godmaņa čekas lietas pazušanas sakarā no jauna tiražēti virkne mītu, vēlos paust arī Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas skaidrojumu par mūsu aicinājumu, kas izraisīja ažiotāžu un pārmetumus, zinātniekiem to publicējot. Kas tad Valsts prezidentam adresētajā dokumentā tā saniknojis politiķus?
Jāpēta sistēma kopumā
Pirmkārt, vēsturnieki skaidri pauž: okupācijas režīma represijas iecerēja un īstenoja Padomju Savienības Komunistiskās partijas vadība. Čeka bija tikai viena no režīma institūcijām, okupētajā Latvijā represijas atbalstīja Latvijas Komunistiskās partijas vadība – Centrālā komiteja, pilsētu un rajonu komitejas, reizēm arī pirmorganizāciju vadība iestādēs un uzņēmumos. Totalitārisma nostiprināšanā, līdzcilvēku izspiegošanā bez VDK iesaistījās arī LPSR Ministru padome, nozaru ministrijas, sevišķi Iekšlietu, tiesas, prokuratūra, tautas deputātu padomju izpildu komitejas, arī vissavienības institūcijas kā PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotais LPSR un citas.
Jāpēta ne tikai VDK, bet sistēmu kopumā. Čeka darbojās arī ar piesegstruktūru starpniecību: līdztekus zināmām kā, piemēram, Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība, kā piesegorganizācijas izmantoja arī, piemēram, komjaunatni, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju un citas.
Otrkārt, zinātnieki lūdza rosināt (paturot citu likumu speciālajās tiesību normās jau esošos ierobežojumus) atzīt likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” par spēku zaudējušu. Kā jau pausts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Jura Stukāna rakstos, šajā likumā esošais sadarbības fakta ar čeku konstatēšanas process ir apšaubāms. Neatkarīgā Latvijas Republikas tiesa atzīst, ka Valsts drošības komitejas dokumenti ir īsti, tostarp nav viltota aģentu kartotēka.
Lai arī atsevišķs dokuments cilvēku neapsūdz, jāsecina ka blakus civilprocesam, kriminālprocesam un administratīvajam procesam izveidotais īpašais tiesas process ir pierādījis savu nelietderību. Komunistiskās partijas, kas vadīja un veica represijas, nomenklatūras funkcionāri nav pakļauti ne anonimitātei, ne īpašam tiesas procesam. Vēsturiskās patiesības priekšā nav pamata romantiskajam dalījumam “labajos” un “sliktajos” komunistos, labajos un sliktajos aģentos. Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem un apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks garīgajā dzīvē pats.
Politiķi ignorēja lūgumus sadarboties
Šie divi argumenti – norāde uz kompartijas atbildību un nederīgo tiesas procesu –, šķiet, izraisa vislielāko slēpto sašutumu politiskajās aprindās. Kāpēc bija jāraksta uz Rīgas pili?
Uz trūkumiem tā sauktajā VDK likumā komisija vērsa Saeimas uzmanību rakstveidā jau 2014.gadā, uzreiz pēc izveides. Saeimas Juridiskā komisija ar mūsu vēsturniekiem toreiz netikās un nav satikusies līdz šim. Kad, nerodot risinājumu, 2015.gada sākumā paudu gatavību aiziet no komisijas, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas kabinetā, sazinoties ar Nacionālās drošības komisijas vadītāju, Tieslietu ministriju un specdienestiem, pieņēma lēmumu, ka komisijas veiksmīgu darbību nodrošinās ne grozījumi VDK likumā, bet īpašs “mazais likumiņš”, ko tieslietu ministrs arī iesniedza valdībā. Saeimas Juridiskajā komisijā šis likums iegūla atvilktnē, pretēji solītajam netika nekad virzīts.
