Kārlis Auškāps: Dievam patīk joki 0
4. jūnijā Dailes teātrī gaidāma šīs sezonas pēdējā Mazās zāles pirmizrāde – pirms vairāk nekā gadsimta sarakstītā Jukuma Palēviča joku luga „Preilenīte”. Izrādes režisors Kārlis Auškāps uzskata, ka daudzus iestudējumu piedzīvojušais stāsts šarmu nav zaudējis, jo latviešu „tikumi” simts gadu laikā tā arī nav mainījušies.
“Preilenīte”, gadu desmitiem ejot, teātrī atgriezusies laiku pa laikam – dažādos teātros gan pagājušā gadsimta sākumā, gan vēlāk, Dailes teātrī to uzvedis pat dižais Smiļģis. Interese par joku lugu nemainās, bet pats teātris mainījies krietni. Šobrīd teātrī valda meklējumu un noliegumu gars, uzskata Kārlis Auškāps, kurš režisora pieredzi Dailes teātrī krājis gandrīz četrdesmit gadu, ilgāku laiku būdams arī teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors.
“Pat ja šie mūsdienu meklējumi ir mazliet bērnišķīgi un juceklīgi, gribētos cerēt, ka tie tomēr novedīs pie jauna līmeņa profesijas pamata izaugsmes,” saka Kārlis, paredzot, ka agrāk vai vēlāk teātris atgriezīsies pie pamatvērtībām – pie aktierspēles tehnikas, pie režisora profesijas un, galvenais, pie cilvēcīgām vērtībām.
“Pašlaik daudzi meklējumi teātrī skar profesijas pamatus vai pat grauj tos – visvairāk man nepatīk, ka aktieri sāk sacerēt lugas. Kas notiktu, ja orķestrī mūziķi sacerētu skaņdarbus? Tas ir neauglīgi.”
Abās – aktieru un režisoru – frontēs nevar, pasmaida režisors, kurš pats teātrī ienāca kā aktieris. Atskatoties viņš atzīst: “Teātrī ir tāpat kā hokejā, ja kļūsti par treneri, uz laukuma labāk vairs nekāp. Tur vajadzīgs ikdienas treniņš, un tas ir kaut kas pilnīgi cits. Citi iztēles vingrinājumi.”
Kārlis atzīst, vingrināt iztēli pašmāju teātrī, esot skatītāju rindās, neesot viegli. Patiesībā uz teātri Latvijā viņš dodas reti. Režisors pasmaida – arī pavāram citu ēdieni negaršo. “Es gatavoju citiem, bet barojos ārpus teātra – no cilvēkiem, no Dieva, no grāmatām, kino un avīzēm. Šeit teātri skatīties grūti – pastāv salīdzināšana, pazīšanās…” Ārzemēs gan, tur laiku pa laikam izdodas kaut ko novērtēt. Pērn Kārlis kopā ar izrādes “Gūsteknis pilī” sastāvu devās uz ASV, kur viesojās 14 latviešu namos.
“Galvenais, protams, bija cilvēciski kontakti, kas šodienas virtuālajā un pastarpinātajā pasaulē ir lielākā vērtība. Tas un tiešas attiecības ar radītāju, savu tuvāko mīlēšana, nevis sēdēšana mājās pie datora un kļūšana par mehānisma sastāvdaļu. Pasaulei robežas šobrīd paplašinās, bet, Dievs dod, ka paplašinātos arī sirds.
Mēs paliekam ar savām cietajām un egoistiskajām sirdīm, un tad kā akmeņi krītam tajā iekšā, neapjēdzot, kas ar mums notiek.”
Režisors spriež, šodien sabiedrība ir noslāņojusies, diferencējusies – tieši tāpat kā cilvēku gaume. Tas lieliski redzams gan teātra, gan kino skatītāju paradumos. “Pamatkritēriji jebkuram skatītājam, protams ir labs materiāls un profesionāli izveidota izrāde. Gaumes ir dažādas, ne velti kinoteātri ir sadalīti daudzās mazās zālītēs. Arī teātrī lielā unifikācija ir beigusies, un tas ir labi – katrs nāk savā dzīves posmā, savā garīgā attīstībā… Būtu vienkāršoti un primitīvi konstatēt kaut kādu vienu sociālo, ideoloģisko vai tematisko pieprasījumu, ko no teātra gaida skatītājs. Viņš vēlas visu – par cilvēku, pasauli, Dievu – par citiem cilvēkiem. Galu galā, par to, kas joprojām ir vislielākais noslēpums – viņš pats. Meklēt atbildes uz mokošiem jautājumiem – kas es esmu, kāpēc es esmu, no kurienes nāku un kurp eju, un kāpēc par to tik dārgi ir jāmaksā. Vai man ir tiesības būt priecīgam? Bet kāpēc ir tik maz prieka? Vai – kāpēc es neprotu priecāties? Vienkāršie jautājumi ir visneērtākie, jo prasa atzīt savas nepilnības.”
Režisors piekrīt, uz teātri nāk pēc prieka.
“Arī Bībelē taču ir teikts – priecājieties, esiet priecīgi… Tikai Sātans ir mūžīgi nopietnais, skumjais eņģelis. Dievam patīk joki.” Tāpēc nav nejaušība, ka pēdējā laikā režisors iestudē komēdijas. Kā gan citādi – viņaprāt, teātra uzdevums ir palīdzēt cilvēkam ieraudzīt to, ka visas vainas sākas ar viņu pašu. Un šajā ziņā nav labāka izziņas līdzekļa par smiekliem.”
Jaunā izrāde – sens un jocīgs stāsts par cilvēku vājībām un tikumiem, kuri nemainās: nesmukā slinkā meita pret smuko, čaklo pameitu, neīstais un īstais precinieks. “Alunānam pieder teiciens – kad Dievs dalīja saprātu un humoru, latvieši atnāca stipri par vēlu. Tās muļķības, kas tiek atražotas no paaudzes uz paaudzi, mēs varam saskatīt simtiem gadu atpakaļ, tāpēc arī šodien neiet viegli, brīžiem kuļamies kā pliki pa nātrēm, izgāžas viena vai otra lieta, bet mēs meklējam attaisnojumus apkārtnē un apkārtējos, aizmirstot – ka jāsāk ar sevi. Varbūt pasmejoties par šiem trūkumiem un vājībām, cerams, būsim ar laiku mazliet stiprāki.”
Režisors teic, izrādi itin labi uztveršot visu paaudžu skatītāji – arī tīņi. Tiesa, lugas varoņi neceļos laikā, mākslīgi kļūstot mūsdienīgi, Kārlis uzsver – katram laikam ir savs šarms. “Kāpēc tad var uztvert grieķu vai romiešu teātri, kas ir tūkstošgadīgs? Vai Šekspīru… Cilvēki nemainās.”
Režisors izpētījis, ka pirmizrādi “Preilenīte” piedzīvojusi 1903. gadā toreizējā Jaunajā Rīgas teātrī. Labi uzrakstīta, latviešu teātra vēsturē daudz spēlēta komēdija pirms un pēc abiem pasaules kariem. Un nav arī pirmā reize, kad režisors ķēries pie “simtgadīgiem” latviešu autoru darbiem – starp viņa iestudējumiem pēdējos gados ir gan Blaumaņa “Zagļi”, gan Valda Grēviņa “Gaisa grābekļi” un atkārtoti Ādolfa Alunāna “Džons Neilands”. “Tās ir latviešu lugas – par latviešu cilvēkiem. Kur gan citur latviešu teātris lai smeļas materiālu, ja ne tur.”
Režisors atzīst, jaunas latviešu dramaturģijas mūsdienās gan ir pārāk maz – tāpat kā profesionālu teātru.
“Ja būtu vēl profesionāli teātri Jelgavā, Ventspilī, Rīgā, Rēzeknē – būtu cita aprite. Jo lielāka izvēle, jo labāk, jo aina krāšņāka un bagātāka – tas nāktu par svētību gan tiem, kas raksta, gan tiem, kas iestudē, gan tiem, kas nāk skatīties. Prozā tā aina ir daudz labāka.
Ilgu laiku “nēsājos” ar Andras Manfeldes “Dzimtenīti” – mani interesē latviešu tautas vēsture sievietes skatījumā, sākot no barikādēm līdz šodienai. Pagaidām tas tikai idejas līmenī.” Šobrīd gan izlemts – nākamais pieturas punkts būs atgriešanās pie Ērika Hānberga daiļrades – tupinājumu pieredzēs pirms gada kopā ar Dailes teātra vecākās paaudzes aktieriem iestudētais “Pirmā grēka līcis”. “Turpinām smieties. Tikai jāsaprot, lai to darītu, dzīvē vajag daudz sāpju iepazīt, bez tā smiekli ir tukši un bez seguma.”
{source}
<iframe width=”560″ height=”315″ src=”http://www.youtube.com/embed/nPJmRDT7S0U” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}
