Karlīna Vītoliņa par iekšējo skaistumu 1
Jauno fotomākslinieci Karlīnu Vītoliņu interesē cilvēks – iespēja atklāt personas būtību konkrētajā mirklī. Līdz šim viņas uzņemtie attēli lielākoties bijuši sastopami pašmāju modes žurnālu lappusēs, taču Cēsu mākslas festivālā Karlīnas Vītoliņas rokrakstu ieraudzīsim jaunā gaismā.
Viņas pirmajā personālizstādē – “Karlīna Vītoliņa. Portreti”, kas no 28. jūnija līdz 31. jūlijam būs skatāma kādreizējās Cēsu tipogrāfijas ražošanas zālē, milzīgajā telpā kā melnbalts sapnis vai kinofilma septiņdesmit melnbalti lielformāta portreti eleganti fiksē cilvēku izstaroto – neizskaistināto atmosfēru.
Karlīna nav daudzvārdīga, runā tikai nepieciešamo, šķiet, rūpīgi apsverot domu. Māksliniece atzīst – Filozofijas fakultāte māca būt kritiskam visnotaļ pozitīvā ziņā, kas Latvijas sabiedrībai, šķiet, nāktu par labu. “Tur ir lieliski pasniedzēji un jālasa ļoti daudz vērtīgas literatūras,” nosaka Karlīna.
Jaunā māksliniece jau ilgāku laiku darbojas modes foto jomā, radot ne vienu vien graciozu darbu kādā no Latvijas modes un stila žurnāliem, arī citiem medijiem. Pirmais iespaids, vērojot viņas pašportretus – Karlīna pati tiklab varētu būt kāda mirdzoša stila žurnāla modele.
Jau vairāk nekā desmit gadus Karlīna darbojas kameras objektīva otrā pusē. Karlīna stāsta – fotogrāfija viņu interesējot jau vairāk nekā desmit gadus, tai pievērsusies, jau mācoties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur šī interese apvienota ar gleznošanu un kompozīciju, savukārt “kino sajūtu” tolaik sniegusi laikabiedru dokumentēšana.
Vēlāk viņas ceļš izvērties gana mērķtiecīgs. Studijas Prāgas FAMU akadēmijā fotogrāfijas specialitātē atklājušas fotogrāfijas “akadēmisko pusi”, tās dažādos žanrus un estētiku. “Man ir Prāgas izglītība, akadēmiskais piegājiens, ir enciklopēdija, pēc kuras vados, uzdodu sev jautājumus. Tā definē manu piegājienu šobrīd,” rezumē māksliniece. Tiesa, Prāga nav vienīgais Karlīnas pieturas punkts Eiropas kartē. Pirms tam viņa bijusi arī leģendārās Londonas Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžas studente. Kādu laiku māksliniece dzīvojusi un fotografējusi arī mākslas un modes metropolē Parīzē.
Karlīna apstiprina – viņā katrā ziņā esot pasaules pilsoņa sindroms, bet šis apzīmējums nav izteiksmīgs plakāts vai sauklis.
Viņu interesē iespēja sastapt personības. Iemācīties un redzēt vērtīgas nianses sabiedrībā, kultūrā. Karlīnai piemīt vērīgs skatiens un pārliecība, ka fotogrāfam jāredz no visiem iespējamiem skatpunktiem, to domājot ne tikai fiziskā nozīmē, cik informatīvi. “Ir jāredz gan gaisma, gan ēna, jābūt filozofam un mazliet provokatoram.”
Karlīna atzīst, ka uz Parīzi devusies “uz labu laimi” – izdevies sazināties ar vienu no pašlaik atzītākajām fotogrāfēm – “vecmeistari” Betīnu Reimsu. “Viņai patika manas bildes un interesēja satikties,” vienkārši nosaka māksliniece. Gandrīz divos Parīzē pavadītajos gados klājies raibi. “Bija visnotaļ vērtīga dzīves pieredze,” tā Karlīna, reizē atzīstot – par spīti tam, ka Parīze, ko daudzi uzskata par sapņu pilsētu, kā pilsēta viņu īpaši nav interesējusi, tomēr jāatzīst, viņas izraudzīto vietu izlase Parīzē “Another travel guide” vietnē uzbur patiesi romantisku ainu.
“Ieraudzīju lietas, kam agrāk nepievērsu uzmanību, jo vienkārši par tām nezināju. Mākslas vide tur ir konceptuāla un pilnīgi citāda, nekā pierasts to just Rīgā,” saka Karlīna, piebilstot: Rīga un Parīze tomēr ir pārāk atšķirīgas parādības, lai tās vispār varētu salīdzināt. “Parīzē, lai kļūtu pamanīts, ir daudz jāgrozās sabiedrībā, vidē. Jādzīvo kādā no metropolēm,” teic Karlīna, reizē uzsverot, viņasprāt, ka kļūt pamanītam nav būtiskākais.
Fotogrāfijas, kas būs redzamas Cēsu mākslas festivālā, tapušas gan Rīgā, gan Parīzē pēdējā pusgada laikā. Izstādes pieteikumā Karlīna citē kulta kinorežisoru Džimu Džārmušu: “Nekas nav oriģināls. Zodz no visa, kas izsauc iedvesmu un rosina iztēli.”
Karlīna steidz skaidrot – latviskā tulkojumā “zagts” skan nejauki. Režisora pausto viņa drīzāk uztverot kā iedrošinājumu redzēt visu, turēt “acis vaļā”, bet ņemt tikai no tā, kas uzrunā paša dvēseli. “Tas tad arī ir oriģināls, tas nav zagts,” pasmaida māksliniece.
Džārmuša vārds un kino piesaukšana Karlīnas gadījumā nav nejaušība. Viņa atzīst, ka izšķiroša loma līdz ar Džārmušu viņas vizuālās pasaules tapšanā bijusi arī Žanam Kokto, Lukīno Viskonti, Vimam Vendersam un franču jaunajam vilnim. “Kino – tā ir burvība, kam “apakšā” ir tehnisks darbs. Ja, skatoties filmu, ir tā maģiskā sajūta, tas man ir būtiskākais, nejūtot filmas tapšanas tehnisko pusi,” saka māksliniece. Arī viņas darbi gaidāmajā izstādē atgādina kadrus no vēl neredzētām, melnbaltām filmām ar kopēju vizuālu stāstu.
Arī savos portretos Karlīna uzbur kādu netveramu maģiju. “Katrs portrets ir par portretējamā dvēseli, sajūtama atmosfēra ap šo cilvēku. Kā stāsts…” par saviem darbiem teic māksliniece. Viņa tver cilvēka būtību vidē – citādi nemākot bildēt. “Tā ir mirkļa, personas būtība, cik to iespējams uztvert konkrētajā mirklī. Izstāde Cēsīs būs tieši par šo neizskaistināto atmosfēru, ko katrs izstaro. Iekšējais skaistums. Jāsaka paldies Cēsu mākslas festivāla organizatoriem par piedāvāto iespēju.”
