Mēbeles vecaimātei – no cinkotām caurulēm 5
Mazais dzīvoklītis palika par šauru. Noskatījām vecu māju, kuras apakšstāvā kādreiz bija veikals. Šo rajonu zināju kopš puikas gadiem, kad kopā ar draugiem braucām šurp peldēties uz ezeru. Netālu jau dzīvoja viena latviešu kompānija – Reiters un Mediņš.
Māja izskatījās švaki, taču jutu, ka tur varu ko izdarīt. Pirmajā stāvā izlauzu starpsienas un ieguvu vairāk nekā sešdesmit kvadrātmetrus plašu telpu ar trīs metrus augstiem griestiem, kuru varēju lietot kā darbnīcu, otrais stāvs palika dzīvošanai.
Kad vecaimammai tuvojās 85 gadu jubileja, vajadzēja sakārtot darbnīcas telpas viesu pieņemšanai. Naudas mēbelēm nebija, vairākus dīvānus uztaisīju no cinkotām metāla caurulēm, kuras man bija atsūtītas kā proves izstādei. Trubai piemetināju riteņus, asajām kantēm uzliku porolonu un apvilku ar triko audumu spilgtās krāsās. Vienu augstāku cauruli izmantoju garderobei. Uz riteņiem pārbīdāmās mēbeles ļāva ātri pārveidot telpu dažādām funkcijām: no darbnīcas par telpu svinībām vai diskotēkām, mūsu abi puikas pa to brauca ar velosipēdu vai skeitbordu.
Šādas nejaušības un nepieciešamības dēļ radās istabas iekārta, kuru 1972. gadā publicēja žurnāls “Domus”. Manā dzīvē tas bija ļoti nozīmīgs notikums, jo šis žurnāls kopš 1927. gada, kad to dibināja arhitekts Džio Ponti, bija svarīgākais mākslas, dizaina un arhitektūras izdevums. Mani darbi tika parādīti vēl sešos numuros, bet mēbeles no cinkotajām caurulēm nosauktas par high-tech un nopublicētas grāmatā ar tādu pašu nosaukumu.
Mēs joprojām dzīvojam šajā mājā. Kad puikas izprecējās un aizgāja savu dzīvi, ar sievu palikām divatā, un likās, ka tā ir par lielu. Tad vecākais dēls Lūkass ieprasījās, vai viņa ģimene varētu dabūt augšstāvu. Mums pat nebija ienācis prātā, ka viņi to vēlētos, jo Zviedrijā nav raksturīgi vairākām paaudzēm dzīvot zem viena jumta. Viņu dzīvoklim ir atsevišķa ieeja, ikdienā satiekamies pagrabā vešūzī, uztaisām kopīgus pirts vakarus. Varbūt Lūkasu kaut kā ietekmējis tas, ka kādreiz mana tēva ģimene dzīvoja kopā ar Skalbēm – tas toreiz bija dabiski.
Turpinājumā 17. februāra numurā lasiet, kā Andrejs Legzdiņš kļūst par nākotnes dizaina un tehnoloģiju “Nostradamusu”, kas viņu saniknoja pirmajā Latvijas apciemojumā un kādu “meža būdu” arhitekts ir uzbūvējis Vecpiebalgā.
