Oļiņmāte būs štill 5
Latviešu sabiedrība turējās kopā ļoti cieši, kā mēs tagad sakām, kā turki vienā pagastā. Rīkojām lielas 18. novembra svinības, Reitera koris turpināja savu darbību, bija amatieru teātris, Mārtiņš Zīverts pa to laiku uzrakstīja piecdesmit lugas.
Es taisīju dekorācijas “Skroderdienām Silmačos” un vēl citiem iestudējumiem. Spēlēju arī teātri. Kad režisors Andris Blekte iestudēja “Mērnieku laikus”, piedalījos kā dekorators, kostīmu mākslinieks un tēloju Švaukstu. Tur bija viena replika, ko ļoti labi atceros vēl tagad: – Ūsas norazierēšu kā kanaļas, un tad arī Oļiņmāte būs štill. Pēc tam uznāku uz skatuves jau bez ūsām, tās man bija nogrimierētas.
Vēlāk Stokholmas vecpilsētā dabūjām vienu pagrabu, atjaunošanas darbos piedalījos kā arhitekts. Tur bija feini – latviešiem bija vieta, kur satikties, tautas dziesmas dziedāt un alu kopā iedzert. Darbojās pašiem savs orķestris.
Kādā latviešu pasākumā iepazinos ar Ligitu. Viņas tēvs bija arheologs un bijušais Valsts vēstures muzeja direktors Valdis Ģinters, viens no tiem, kas organizēja mūsu pārvešanu uz Zviedriju. Tikai nonākot Ventspilī, sapratām, ka ir tāda Centrālās padomes pagrīdes organizācija, kas palīdz cilvēkiem tikt pāri.
Ligitas aizraušanās bija dejošana baleta studijā un spāņu mūzika. Viņai nekas cits nederēja kā tikai melnmataini, lokaini spāņi. Latvieši tādi nebija, taču, mani ieraudzījusi, viņa nodomāja – tas laikam spānis. Pēc izskata kā tāds čigāns štimmēju ar viņas iedomu.
Mūsu pirmais dzīvoklītis bija mājā, kuras apakšstāvā dzīvoja mans tēvs un māte. Iekārtoju 20 kvadrātmetru istabu “compact living” jeb kompaktai dzīvošanai ar paša taisītām mēbelēm. Izgatavoju kubu uz riteņiem ar četrpusīgām funkcijām, kur bija vieta mūzikai, grāmatām, televizoram, dzērienu pudelēm un glāzēm. Tradicionālo skaidu plašu vietā ņēmu skārdu – aizgāju pie klempnera, viņš man sagrieza vajadzīgos gabalus, un es tos visus sametināju. No alumīnija stiepulēm salīmēju pamatni tā saucamajam lidojošajam galdam, ko izmantoju arī par darba vietu. Kad ciemiņi palika pa nakti un gulēja uz tā, pret rītu galds bija saļimis.
Tolaik jau biju sācis strādāt kā arhitekts. Studēt tā arī nekad nebeidzu – kopš 13 gadu vecuma palīdzēju tēvam būvēt maketus, ģimnāzijas laikā pa vasaras brīvlaikiem gāju kā zellis pie arhitekta Dāvida Helldēna, veidojot viņa skices trīs dimensijās. Amatā biju dikti zaļš, taču mums kaut kā labi štimmēja, uzaugu pie viņa kā pie meistara. Strādājām pie Stokholmas centra tapšanas. Mācījos amatniecības skolā “Konstfack”, tagad tā pārveidota par augstskolu, kurā atgriezos jau kā profesors mēbeļu un interjera dizainā.
