Čemodāns ar franču grāmatām 5
Par mūsu ēdienu gādāja zviedru valdība, drēbes, kā mēs teicām, dabūjām no karaļa. Tāpat kā mūsdienās cilvēki arī tolaik dāvināja apģērbu, apavus un citas nepieciešamās lietas. Pārsteidza kāda dāma, kas atnāca ar grāmatām pilnu čemodānu. Tas bija tik atšķirīgi no tā, ko parasti deva bēgļiem. No Stokholmas Ziemassvētkos viņa bija atbraukusi pie māsas un iedomājās, ka varētu ko uzdāvināt bēgļiem. Būdama franču valodas skolotāja, kundze piedāvāja vecmammai un mammai, kas mācēja franču valodu, grāmatas franču valodā. Mēs ar viņu sadraudzējāmies un uzturējām draudzību līdz pat viņas mūža galam.
Brauciens vēl vairāk bija pasliktinājis vecātēva veselību, viņš jutās ļoti nomākts. Piedzīvojis Latvijas valsts tapšanu un piedalījies tajā, piedzīvojis, ka uz Brīvības pieminekļa ierakstīti viņa vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”, un tagad viss bija cauri. 1945. gada 16. aprīlī viņš mira no nieru tuberkulozes. Vecamtēvam bija 65 gadi. Kā man visvairāk žēl – kad es būtu pieaudzis, mēs būtu varējuši aprunāties par daudzām lietām.
Manu vecāku ģimenes cerēja, ka palikšana Zviedrijā nebūs uz ilgu laiku – kaut kas mainīsies un drīz būs jāatgriežas, protams, ne jau Padomju Savienības okupētā Latvijā. Visi uz to cerēja. Taču piedzīvojām, ka Zviedrija notirgoja Padomju Savienībai mūsu leģionārus. Toreiz teicām, ka zviedri par to dabūja pretī ogles. Veciem cilvēkiem valdība rakstīja vēstules un piedāvāja naudu, lai viņi atgriežas mājās – mums tas likās nejauki. Paši viņi to neizdomāja, gan jau ideja nāca no Padomju Savienības. Ļoti gļēva iekārta.
No bēgļu nometnes pārcēlāmies uz jaunceltu rajonu Stokholmas priekšpilsētā Aspuddenā, kur varēja dabūt dzīvokļus. Arī mūsu paziņas un draugi ievācās šajā piecu māju kvartālā, un izveidojās jautra, bohēmiska dzīve un arī uzdzīve, tāds kā kultūras geto, jo iemītnieki bij‘ dzejnieki un rakstnieki, mākslinieki, profesori, grāmatu izdevēji. Arveds Švābe turpināja rakstīt un izdot “Latvju enciklopēdiju”, ko bija iesācis Rīgā. Kad tā bija pabeigta, viņš aizgāja pa koridoru pie sava kaimiņa, apgāda “Daugava” grāmatu izdevēja Šleijera un teica – nu, Juri, mums jāizdod Latvijas vēsture. Andrejs Johansons sāka rakstīt kultūras vēsturi.
Savā profesijā dabūt darbu nebija iespēju, mans tēvs, kurš Latvijā kā arhitekts bija uzprojektējis daudz privātmāju, strādāja arī par pasniedzēju, Zviedrijā kādā institūtā darīja tehnisku darbu. Daudzi strādāja arhīvos, piemēram, Jānis Mediņš un Teodors Reiters pārrakstīja notis koncertnamā.
Taču viņi visi bija personības, un tikai tagad es saprotu, cik nozīmīgas pēdas arī manā dzīvē atstāja tas, ka uzaugu un dzīvoju šādā vidē.
