Andrejs Legzdiņš
Andrejs Legzdiņš
Foto – Ilze Pētersone

Jūs arī, Skalbe, braucat projām? 5

Mūsu bēgļu pajūgam tēvs brauca līdzi ar riteni, jo ratos sēdējām četri – mamma, vecāmāte, es un vecaistēvs –, vēl kaut kāds mantu maiss, vairāk jau nevienam tur nebija vietas.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Lasīt citas ziņas

Tikām līdz Rīgai, visa diena pagāja bēgļu rindā, kur vezums pie vezuma, lai tiktu pāri Daugavas tiltam. Mūsu pajūgam pienāca klāt kāds zaldāts un vaicāja – jūs arī, Skalbe, braucat projām? Vecaistēvs bija piedzīvojis 1940. gadu un zināja, ka Latvijā nevar palikt – tiks iznīcināts. Mamma vēlāk kā humoru stāstīja – viņš nav negribējis, ka man būtu jāstājas pionieros un jāsien ap kaklu sarkanais lakatiņš.

Pa ceļam uz Ventspili, kur tika organizēta pārbraukšana uz Zviedriju, piedzīvojām krievu uzlidojumu. Pats to neatceros – kādos Jāņos “Saulrietu” muzejā satiku Medeņa meitas, kuras toreiz brauca līdz ar mums, un vecākā pastāstīja, ka no lidmašīnām pa bēgļu kolonnām šauts ar ložmetēju. Visi metās slēpties grāvī, bet vecaistēvs palika sēžam grāvmalā un teica, ka gribot mierīgi apēst savu zupu. Par laimi, neviens toreiz netika sašauts.

CITI ŠOBRĪD LASA

No visa tā man nav nekādu sliktu atmiņu vai uztraukumu, arī brauciens pāri jūrai nebija traumatisks. Mums abiem ar tēvu vienīgajiem nepiemetās jūras slimība. Visi citi mocījās ar nelabu dūšu, bet mēs grauzām ūdenskliņģerus, kurus uz vecātēva 65. jubileju, ko nosvinējām pāris dienas iepriekš, bija izcepusi mamma. Naktī skatījāmies, kā vizuļo jūras planktons, vēlāk sacēlās liels vējš.

Mūsu laivai vajadzēja nonākt Gotlandes vidusdaļā Slitē, bet mēs salai gandrīz pabraucām garām un piestājām ziemeļpusē. Pie mums piebrauca krasta apsardze, un vecāmāte, kas prata zviedriski, jo bija daudz tulkojusi zviedru un arī norvēģu literatūru, varēja ar viņiem sarunāties. Viņi mūs aizveda uz Foresundu.

Tas gan bija pārdzīvojums. Nonācām militārās barakās, kur mūs nomazgāja, pēc tam visus veda uz atutošanu. Iedomājieties, ka divus vai trīs mēnešus esat dzīvojis bez kaut kā, pārceļoties no viena šķūņa uz otru, gulēšana kūtsaugšās, un beidzot varat nomazgāties un uzvilkt tīru krekliņu. To es izjutu kā kaut ko ļoti patīkamu. Vēl prātā palicis pirmais skats, ko ievēroju – apgaismots logs –, kas Latvijā jau ilgu laiku nebija atļauts drošības dēļ.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.