Jučers: Par karjeras pavērsienu jāsaka paldies Sergejam Naumovam 1
Aizputnieka Māra Jučera (29) hokeja vārtsarga karjera attīstījusies ļoti neparasti – trenēties sācis 13 gadu vecumā, nav spēlējis nevienā Latvijas jauniešu un junioru izlasē. Pirms pieciem gadiem viņš negaidīti ienāca nacionālajā izlasē, bijis trīs pasaules čempionātos, divas sezonas nospēlējis Rīgas “Dinamo”. Iepriekšējos divus gadus Jučers aizvadīja Kazahstānā, bet jau pirmdien Polijā sāks jaunu dzīves posmu Novi Targas komandā “Podhale”.
Morāli grūti
– Kāpēc no Kazahstānas pārcelies uz Poliju?
– Jau laikus nolēmu, ka gribu būt tuvāk ģimenei. Kazahstānā biju bez sievas un meitas, viņām Atirau būtu ļoti grūti – stepe, parku nav, komanda daudz izbraukumos. Hokejs Kazahstānā ir labs, diezgan liela nauda un arī kvalificēti spēlētāji. Taču organizācija klibo. Uz spēlēm ar vilcienu jābrauc 25 stundas, halles sliktā stāvoklī. Tā nav īsta dzīve, uz sezonas beigām kļūst ļoti grūti. Polijā būšu kopā ar ģimeni.
– Vai pirms došanās uz Kazahstānu biji gaidījis, ka tur būs tik smagi?
– Latvieši tur spēlēja arī agrāk, ar viņiem parunāju. Taču man gribējās spēlēt, pierādīt sevi. Jau pēc “Dinamo” otrās sezonas nāca piedāvājums no Kazahstānas, taču meita bija tikko piedzimusi, negribējās uzreiz doties prom. Kad vēlāk kļuva skaidrs, ka nepalikšu lielajā komandā, viens otrs pusaģents solīja palīdzību kaut ko atrast, bet tā nenotika, un vienu gadu sanāca nobumbulēt “Dinamo Juniors”.
– Ko esi dzirdējis par Polijas hokeju – kas tevi tur sagaida?
– Līga attīstās, ierodas hokejisti no Baltkrievijas, Kazahstānas un paliek ilgāku laiku. Tātad nekam sliktākam nevajadzētu būt – vidusmēra Eiropas otrais līmenis. Jāskatās, kāds būs apakšgals. Trīs komandas jau visur ir labas, bet, ja visu gadu jācīnās ar tikai trim, tad ir, kā ir. “Beibarys” man nepiedāvāja palikt, par šo komandu atkal nekas nav skaidrs. Pagājušajā gadā mainījās tās īpašnieki, nebija zināms, vai komanda vispār būs. Beigās viss nokārtojās, nauda divu gadu laikā ne reizi neaizkavējās. Kazahstānā tā ir vienīgā komanda, kur visu nokārto, kā runāts.
– Vai vari salīdzināt Rīgas “Dinamo”, Kazahstānas un Polijas finansiālo piedāvājumu?
– Lai gan “Dinamo” saņēmu minimālo algu, sanāca visvairāk, bet nav tā, ka citur maksā trīs reizes mazāk. Šosezon Kazahstānā bija nelāgi – krīze naudas vērtību sadeldēja par 40 procentiem. Man līgums bija tāds pats kā pirmajā gadā, bet reāli saņēmu gandrīz uz pusi mazāk. Vārtos netieku, naudas mazāk – drusku depresija radās. Ziemā bija trīs piedāvājumi doties citur, no Ungārijas pat līgumu atsūtīja, taču kazahi nelaida. Vienīgā motivācija trenēties bija cerība, ka pasauks uz izlasi, taču tajā nebiju vajadzīgs. Lai gan sezonas otrajā pusē nespēlēju, uzskatu, ka biju ļoti labā formā. Ceru kādreiz vēl saņemt izsaukumu uz izlasi.
Paldies Naumovam
– “Beibarys” kļuva par Kazahstānas čempioniem. Par titulu prieks?
– Nē, nav sajūtas, ka tā iegūšanai būtu pirkstu pielicis. Kā tūrists nobraukāju līdzi komandai. Kolektīvs gan bija super. Treneris Aleksandrs Istomins ir pasmags, bet tāpēc spēlētāji vairāk saliedējas. Man kontakts ar viņu bija minimāls, vārtsargus neaiztiek. Laukuma hokejistam var mēnesi atgādināt viņa kļūdas, pasaudzē tikai vecākos. Piemēram, Edgars Cgojevs atbrauca no Zviedrijas, kur hokejistam glauda galvu, bet no Istomina sukas dabūja jau pirmajā periodā. Pēc tam nespēja atvērties. Treniņi ļoti smagi, dzen baigi, bet varbūt uz šī rēķina mēs sezonas beigās visus noskrējām.
– Skarbais piegājiens nostrādā?
– Kā kuram. Pierādījies, ka ar latviešiem pa labam īsti nevar, vajag tādu kā Oļegs Znaroks. Peka Rautakallio “Dinamo” bija mierīgs, īsts profesionālis. Man pie viņa patika, varbūt tāpēc, ka spēlēju diezgan labi. Reizēm pēc sliktām spēlēm gan arī viņš varēja skarbi pateikt. Jau sezonas sākumā mani Ņižņijnovgorodā sūtīja ķert bullīšus, bija baigi garā sērija, mēs zaudējām. Tajā pašā tūrē mani atkal aukstu ielika bullīšos, ielaidu visus trīs. Ģērbtuvē bija bargs – kāpēc neesi gatavs? Bet Pekam varēja atbildēt, pie Istomina gan labāk klusēt.
– Tevi 2011. gadā negaidīti izsauca uz Latvijas izlasi un vēlāk uz “Dinamo”. Par to jāsaka paldies Sergejam Naumovam?
– Jā, laikam. Es tobrīd domāju, vai dabūšu līgumu Liepājā. Sezona bija beigusies, nedēļa brīva, un tad sākām ļoti smagi trenēties. Kājas nenormāli sāpēja, pēkšņi Sergejs zvana – tevi vajag izlasei! Tad piezvana Māris Baldonieks – aizej uz Piņķiem, sameklē Sandi Ozoliņu un pasaki, ka esi vārtsargs. Domāju, ka viņš uz mani paskatīsies un sarauks pieri – kas tu tāds? Bet nē, Ozoliņš jau visu zināja.
Pirmajā treniņā uz ledus izeju taisnām kājām, Sergejs prasa – kas ar tevi? Pāris dienās atkopos, un tad jau viss bija kārtībā. Debitēju pret Somijas izlasi, kad Edgars Lūsiņš guva savainojumu un es viņu nomainīju. Skaidrs, ka tas pavasaris mainīja manu karjeru. Sākumā Normunds Sējējs teica, ka grib mani ņemt par “Dinamo” trešo vārtsargu, biju septītajās debesīs. Sezona nāca tuvāk, un viņš: būsi otrais vārtsargs. Ko? Likās, ka tas ir nereāli. Kriss Holts bija stabils pirmais numurs, bet es normāli nospēlēju. Otrajā gadā, manuprāt, biju daudz labāks, vismaz pēc sajūtām, jo pirmajā gadā vārtos gāju ar bailēm. Statistiku sabojāja pāris sliktas spēles. Posms pirms sezonas bija lielisks – divos pārbaudes turnīros spēlēju vairāk par Mikaelu Telkvistu, abos mani atzina par labāko vārtsargu. Varbūt tobrīd sapriecājos, varbūt atslābu. Likās, ka nu tik visu sezonu tā ies. Neviens tobrīd nepateica īstos vārdus – ka visu laiku tā nebūs, nogurums, tāli braucieni. Es jau neko daudz nebiju spēlējis, vienu gadu Liepājā un pirms tam jauniešos. Daudz esmu domājis, kas notika, varbūt fiziski mazliet par vāju biju. Tāpēc pēc sezonas atpūtos tikai divas nedēļas un trīs mēnešus sešas reizes nedēļā strādāju ar personisko treneri.
