Kariņš uzņemas iniciatīvu, Kremlis tuvāks, Liepājas teātris sauc palīgā. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Samierināšanas zvaigzne
Kad putekļi nosēdušies pēc 90 stundu garā ES līderu samita par ES ekonomikas atveseļošanas fondu, var jau saskatīt tā galvenos varoņus. Protams, ka galvenais vilcējspēks bija Eiropadomes priekšsēdētājs beļģis Šarls Mišels, kura slepenais ierocis – tête-a-tête sarunas uz jaunapgūtā āra balkona.
Ar aprēķiniem un priekšlikumiem nepārtraukti Eiropadomi baroja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena.
Mērķtiecīgi uz iedomāto rezultātu virzīja Eiropas divtaktu motors Vācija un Francija – prezidējošās Vācijas pamazām aizejošā kanclere Angela Merkele un uzlēcošais eirointegrācijas apoloģēts Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Tomēr otrās dienas vakarā sarunas iestrēga – donorvalstis negribēja piešķirt grantus tām saņēmējvalstīm, kuras neievērojot likuma varu. Strupceļš. Makrons paziņoja, ka brauks prom.
Visi jau kalendārā iezīmēja nākamā samita datumu. Taču svētdienas rītā notika tas, ko “Politico” nosauca par “dažu ES līderu ģenialitātes uzliesmojumu”.
Latvijas premjers Krišjānis Kariņš uzņēmās iniciatīvu un savā uzrunā izteica vārdus, kuros ieklausījās abas nesamierināmās puses.
Merkele uzaicināja viņu piedalīties kompromisa meklējumos, un Kariņš sēdās tā sarunu galda galā, kur EK priekšsēdētāja, Vācijas kanclere, Francijas prezidents, līdz beidzot atrada pieņemamu risinājumu.
“The Financial Times” rakstīja, ka darbu pie kompromisa plāna veica ES valstu līderu grupa Vācijas kancleres Angelas Merkeles un Kariņa vadībā. “Der Spiegel” pēc tam norādīja, ka tieši Kariņš pārējo ES dalībvalstu līderiem piedāvājis jauno vienošanās formulu. Kaut gan īstenībā pati formula nāca no EK.
Kariņš nodemonstrēja valstsvīra skatu, kas spēj redzēt pāri robežām un nodrošināt ES vienotību.
Acīmredzot darbs mūsu valsts koalīcijas valdībā viņu uztrenējis par kompromisa meistaru. Ar ko varam lepoties.
Taču Latvijas sabiedrība no viņa kā no valstsvīra gaida ne vien to, ka viņš palīdzēs citiem dabūt iecerēto, bet arī to, ka viņš vairāk iestāsies par Latvijas interesēm. Neraugoties uz 25% palielinājumu, Latvijas lauksaimnieki joprojām būs mazāko tiešmaksājumu saņēmēji visā Eiropā.
Tur vajadzēja izmantot veto tiesības, uzskata zemnieki. Reālpolitiķi iebildīs, ka boikotēt jēga tad, ja ir cerības ko panākt.
Tomēr Latvijas lauksaimnieki sen pelnījuši tādu pašu Eiropu pārliecinošu “svētdienas rīta sprediķi”, kādu savai aizstāvībai saņēma poļi un ungāri.
Darījums. Uzticas firmai ar skandalozu pagātni
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas paplašināšana jeb A korpusa otrās kārtas būvniecība un iekārtošana tomēr maksās vēl par 20 miljoniem eiro vairāk, nekā cerēts pirms diviem gadiem. Kopējās izmaksas nu pārsniegšot 140 miljonus eiro.
Starp deviņiem pretendentiem projektu īstenot ir uzticēts uzņēmumam “Velve”, kas bija iejaukts Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas apzagšanas skandālā un kas vēl ne tik sen bija saistīts ar politiķiem pietuvināto skandalozo uzņēmēju Māri Martinsonu, kurš apsūdzēts par kukuļošanu Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča lietā, turēts aizdomās “Rīgas satiksmes” iepirkumu lietā un ir viens no “būvnieku karteļa” lietas figurantiem.
LTV raidījums “De facto” ziņo, ka jau vairākus gadus viņš distancējoties no daudzmiljonu būvniecības impērijas, kuru pats cēlis, taču tālu no biznesa viņš tomēr neesot nogājis.
Martinsonu vieno arī senas saites ar Edgaru Jaunupu, jo abi vairākus gadus kopā darbojās basketbola kluba “VEF Rīga” vadībā. Bet Jaunups ir ietekmīga persona apvienībā “Attīstībai/Par”.
Tieši tāpēc šur tur jau skan šaubas, vai SIA “Velve” izvēle bijusi godīga, vai atkal neuzplaiksnīs kārtējais būvniecības skandāls.
Mācība. Skatītājiem tuvāks Kremlis, ne “Lietus”
No Latvijas kabeļoperatora “Baltcom” kanālu klāsta pazudīs “Doždj” (“Lietus”) – viens no retajiem Krievijas medijiem, kas piedāvā viedokļu daudzveidību, dodot vārdu opozīcijas pārstāvjiem un kritizējot Kremļa politiku. Tomēr izrādās, ka Latvijas krievvalodīgajā vidē pēc tā nav pieprasījuma.
Kā intervijā Latvijas Televīzijai sacījis “Baltcom” mārketinga vadītājs Uģis Grīnbergs, jautājums esot par izmaksām: “Mēs mēģinājām ar kanāla īpašniekiem vienoties, bet tas neizdevās. Par to cilvēku skaitu, kas skatās, mēs nevarējām turpināt sadarbību. Neviens jau neļauj tos kanālus par brīvu raidīt.”
Jāpiebilst, ka arī pašam “Doždj” Krievijā neklājas viegli, jo vara to mēģinājusi dažādi ietekmēt. Piemēram, 2014. gadā tas bija spiests pamest īrētās telpas.
Neskatoties uz to, ka Krievijā kanāls bieži ieņem pretkremlisku nostāju, tas tomēr arī saņēmis kritiku, piemēram, par neobjektīvu Ukrainas notikumu atspoguļojumu.
Tomēr, ja interesē tieši Krievijas televīzijas, īpašas izvēles nav, jo visu pārējo lauku aizpilda propagandas kanāli.
Saeimas Mediju politikas apakškomisijas vadītāja Vita Tērauda (“Attīstībai/Par”) gan mēģina “Baltcom” lēmumu sasaistīt ar Valsts prezidenta Egila Levita rosinātajiem likuma grozījumiem, kas ierobežo krievu valodas īpatsvaru kabeļoperatoru piedāvājumā.
“Saeimas pieņemtais likums šauj mums kājās. Šādi izslēdzam objektīvos Krievijas kanālus, kas ir mazāk skatīti, jo operatoram jāizvēlas, ko atstāt pakā,” tviterī raksta deputāte. Tajā pašā laikā viņa vairās atzīt nepatīkamo patiesību, ka Latvijas krievvalodīgajiem Kremļa propaganda iet vairāk pie sirds, jo tādi ir šīs auditorijas politiskie uzskati.
Latvijas liberālajās aprindās valda pieņēmums, ka atliek tikai sākt runāt krieviski un viss būs kārtībā, tāpēc mums vajagot veidot īpašu no valsts budžeta apmaksātu krievvalodīgu kanālu.
Šādu eksperimentu jau veikusi Igaunija. Tomēr tagad jāsecina, ka 2015. gadā izveidotajam sabiedriskās televīzijas krievu valodas kanālam ETV+ skatītāju skaits ir niecīgs.
Piecu gadu laikā tam tā arī nav izdevies nostiprināties – lielais vairums Igaunijas krievu turpina lietot Maskavas “produkciju”.
Bažas. Liepājas teātris sauc palīgā
Arvien skaļāk trauksmes zvanus publiskajā telpā skandina Liepājas teātris, kam vienīgajam atšķirībā no pārējiem septiņiem Latvijas profesionālajiem teātriem nepienākas valsts finansiālais atbalsts Covid-19 izraisītajā krīzē.
Teātra direktors Herberts Laukšteins jau 6. jūlijā intervijā “Latvijas Avīzei” to nodēvēja par netaisnību un pauda bažas, ka, nesaņemot finansējumu, septembrī teātra darbība varētu apstāties, jo nepietiks naudas algām.
Atgādināsim, ka jūnijā valdība no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķīra 10,6 miljonus eiro, lai stabilizētu finanšu situāciju valsts kultūras institūcijās, tostarp valsts teātros.
Šķērslis, kāpēc atbalstu saņēmēju lokā neiekļuva Liepājas teātris, ir formāls – tā juridiskais statuss ir pašvaldības, nevis valsts kapitālsabiedrība. Līdz ar to, kā pauda Kultūras ministrija (KM), “diemžēl nav iespējams sniegt teātrim līdzvērtīgu atbalstu kā valsts īpašumā esošajiem teātriem”.
Nu atbildība par Liepājas teātra nākotni tiek mētāta kā karsts kartupelis starp Liepājas domi un Kultūras ministriju.
“Ārkārtējā situācija bija valsts noteikts pasākums, un valsts aizliedza Liepājas teātrim strādāt. Tad kāpēc vecākais Latvijas teātris tiek atstāts ārpusē?” pamatoti jautā H. Laukšteins.
Tikmēr KM norāda, ka ir pieejami citi atbalsta mehānismi – pašvaldībai iespēja saņemt valsts budžeta aizdevumu, teātrim – izmantot īpašas VKKF mērķprogrammas.
Risinājums pagaidām nav rasts arī nedēļas nogalē notikušajā sarunā starp Kultūras un Finanšu ministrijas pārstāvjiem, Liepājas domnieku Ati Deksni un H. Laukšteinu.
“Izgāju no Kultūras ministrijas ar tādu pašu rūgtumiņu, ar kādu iegāju,” pēc piektdienas sarunas atzina Liepājas teātra direktors. Pašlaik puses solījušas sarunas klātienē turpināt augusta otrajā nedēļā, tikmēr jaunā sezona tuvojas un neziņa par Liepājas teātra nākotni kavē tās plānošanu.
Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Aija Kaukule, Māra Libeka, Māris Antonevičs
