Kariņš un Pavļuts jau nav vienīgi, kuri “rausta sabiedrību”! Zanders iesaka tuvākajās nedēļās izslēgt “ziņas” 69
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja paveras uz pēdējo dienu epidemioloģiskās situācijas statistiku un atminas dažu ekspertu prognozes, tad jāsaprot, ka tuvākās nedēļas Latvijā būs mazliet nervozas. No mana subjektīvā viedokļa raugoties, dažādiem komentāriem par šo tēmu informatīvajā vidē nevarēšu izsekot, jo man tuvākajās nedēļās ir cita dienaskārtība.
Vēl šonedēļ (27.–28. janvārī) notiks Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rīkotā starptautiskā konference “Zinātniskie lasījumi XXXII”, un mani interesē priekšlasījumi gan par porcelānu kā vēstures avotu, gan “mājokļu jautājumu” PSRS, par to, ko Ulmaņa režīma laikā nozīmēja “policijas informators” un par to, kā pirms vācbaltiešiem klājās Latgales reģionā.
Tad kādu sprīdi vēlāk, 11. februārī, sāksies Latvijas Universitātes 80. starptautiskā zinātniskā konference – tostarp ar plašu tēmu klāstu dabas un veselības zinātnēs. Man personīgi ir uzkrājušies arī neizdarītā “parādi” – jātiek skaidrībā, ko īsti nozīmē 10. janvārī valstisku un nevalstisku struktūru prāva pulciņa parakstītais nodomu protokols par suitu kultūrtelpas saglabāšanu un attīstību, kā arī vajadzētu beidzot tikt līdz mūsu mikrobiologiem, lai saprastu nesen šaurākā lokā pieteiktos pētījumus par melnā plūškoka ārstnieciskajām īpašībām un zaļo jūras aļģu izmantošanu marikultūrā.
Tas nav snobisms. Pirmkārt, tāpēc, ka šādi mērķi saistīti ar maniem darba uzdevumiem vienā no augstskolām. Otrkārt, es neesmu gatavs graut savu nervu sistēmu un tērēt laiku. Premjers gan 26. janvārī, iekāpis TV kastītē, nosolījās “beigt raustīt sabiedrību”, bet problēma ir tā, ka ne jau Kariņš vai Pavļuts divatā to dara.
Šī ir kļuvusi par kolektīvu nodarbi. Protams, interesants ir jautājums, kāpēc mēs to darām, kas tas, kā terminoloģiski nepareizi mēdz teikt, par mazohismu? 25. janvārī Krievijā strādājošais joprojām neatkarīgais (lielākoties kultūrai veltītais) portāls “colta.ru” publicēja interviju ar vienu kungu, Timuru Atnaševu, saistībā ar viņa nesen iznākušo grāmatu. Bet piezīme nebūs par grāmatu.
Intervijā tiek skarts jautājums, kādēļ tonis sociālajos tīklos ir tik histērisks. Savukārt viena no versijām skan: tāpēc ka pretēji viedoklim par sociālo tīklu lielo ietekmi to lietotāji klusībā apzinās, cik maz no viņiem atkarīgs. Tāpēc dusmas, tāpēc agresija. Varbūt versija pareiza, varbūt – ne, tomēr varētu tiešām būt tā, ka mūsu strīdi – jo īpaši pandēmijas kontekstā – ir tik ugunīgi tāpēc, ka ar to starpniecību mēs izmisīgi mēģinām pierādīt sev un citiem, ka mūsu viedoklis kaut ko ietekmē. Un atkal – var būt dažādi, bet ir sajūta, ka šis process sāk “iet pa apli”.
Jauni epidemioloģiskie “cipari” – jauns aplis. Atvainojos, nē, paldies. Turklāt – apgalvojums, ka es jau tikai paskatīšos, lai zinātu “noskaņas”, “par ko cilvēki cepas” un līdzīgi, ir sevis mānīšana. Atsevišķs stāsts ir mediji, kas, manuprāt, sevi un publiku māna, apgalvojot, ka nevis dzenas pēc “klikšķiem”, bet nodrošina “viedokļu daudzveidību”. Kā tad. Te ir cita “iešana pa apli”.
Mēs paši sev iestāstām, ka, lūk, publika vēlas tieši šādu “klikšķu” tekstus, tādēļ mēs, mediji, esam tos teju vai spiesti publicēt; savukārt publika pierod pie šādas “barības” un droši vien tiešām apmulst, ja tādas pietrūkst, kas toties barības izgatavotājiem dod pamatu apgalvot, ka ikdienišķā deva ir jāpasniedz, publika taču prasa utt. Garlaicīgi.
Savukārt, ja kādam mundrumam tomēr nepieciešama zināma stresa deva, varu ieteikt žurnālā “Nature” 5. janvārī publicētu pētījumi par… ezīšiem Eiropā. Droši vien daudzi ir dzirdējuši, ka pārliecīga antibiotiku lietošana veicina noturības pret medikamentiem veidošanos visādos mošķos. Izrādās, šī noturība dažkārt veidojas arī bez antibiotikām, citu procesu dēļ. Ko nu? Jebkurā gadījumā arī bez kovida netrūkst iemeslu būt kreņķīgiem, tāpat kā netrūkst iemeslu justies pozitīvi.
