Māris Antonevičs: Kariņš piesolījis Latvijai obligātu sejas masku valkāšanu, taču pats ar masku gandrīz nemaz nav redzēts 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lepojoties ar salīdzinoši labo Covid-19 statistiku, Latvijas amatpersonas bieži norādījušas, ka tas ir pateicoties cilvēku gatavībai paklausīgi izpildīt valdības rīkojumus.
Piemēram, Valsts prezidents Egils Levits šā gada 21. martā intervijā Latvijas Televīzijai saka: “Kopumā mūsu tauta ir ārkārtīgi disciplinēta. Par to es gribu pateikties visiem, kas, ievēro [valdības noteiktos ierobežojumus]. (..) Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mums ir labāka situācija nekā citās Eiropas valstīs.”
Līdzīgi izteikušās arī citas amatpersonas.
Tas, vai bezierunu paklausība varai tiešām ir tik vērtīga īpašība, protams, ir plašākas diskusijas vērta tēma.
Var minēt pozitīvus piemērus, bet var atcerēties arī stāstus, ka tieši sabiedrības disciplinētību savulaik prasmīgi izmantojuši autoritāri un totalitāri valdnieki vai režīmi, lai nostiprinātu savu varu.
Reiz lasīju aprakstu par Aušvicas koncentrācijas nometnes komandantu Rūdolfu Hesu, kurš, kā, pētot avotus, secināja vēsturnieki, neesot bijis ne pārliecināts nacisma ideoloģijas atbalstītājs, ne antisemīts, toties ļoti pedantisks un centīgs nacistu varas rīkojumu izpildītājs, jo nācis no reliģiozas ģimenes, kur apšaubīt augstākstāvošo rīkojumus nav pieņemts.
Tas gan nemazina viņa vainu noziedzīgajos nodarījumos, tikai parāda, ka ļaunumam var būt dažādas sejas. Bet atstāsim filozofiski vēsturiskas sarunas citai reizei.
Atgriežoties pie cīņas pret Covid-19, tā lielā mērā balstās uz stāstu, ka paklausīgie no slimības sekmīgi izvairās, savukārt nepaklausīgie nodara kaiti gan sev, gan citiem.
Savukārt paklausības robežas nosaka valdība ar dažādiem ierobežojumiem. Un, lai gan valdība pati stundām ilgi strīdas un kaut ko spriež aiz slēgtām durvīm, tiek pieņemts, ka sabiedrība respektēs un neapšaubīs šajās apspriedēs pieņemtos lēmumus, lai kādi tie arī liktos.
Turklāt pieņemot, ka lēmumi būs balstīti ne vien atsevišķos apsvērumos, piemēram, infektologu ieteikumos (lai arī šajā situācijā tie ir primāri), bet aptverot daudz plašāku ainu un izvērtējot arī ekonomiskos, sociālos, psiholoģiskos un citus aspektus. Kamēr sabiedrība to akceptē, tikmēr viss ir kārtībā.
Politikas zinātnē šo ideju vislabāk raksturo tā sauktā sabiedriskā līguma teorija, kas nāk vēl no 17. gadsimta.
Par tās autoru bieži tiek uzskatīts angļu domātājs Tomass Hobss, kurš to formulējis 1651. gadā izdotajā grāmatā “Leviatāns”, taču līdzīgas atziņas ir sastopamas arī vairāku citu šī laikmeta filozofu darbos.
Vienkāršojot – sabiedriskais līgums ir nerakstīts līgums starp varu un pārvaldāmajiem, ar kuru sabiedrība daļēji atsakās no savām suverēnajām tiesībām valsts labā, kas savukārt apņemas aizstāvēt sabiedrības kopējās intereses.
Tas ir – tā ideāli būtu jābūt. Problēmas sākas, kad sabiedrība secina – vara nodarbojas ar kaut ko citu, tātad arī mums vairs nav jāpilda savi pienākumi.
Saistībā ar Covid-19 ierobežošanai pieņemtajiem lēmumiem risks ir, ka sabiedrībai tie var sākt izskatīties haotiski, nepamatoti vai pat nerealizējami (tātad ignorējami).
Tāpat iebildumus un dusmas var izraisīt, ja kāds lēmums, kuru daudzi uzskata par vajadzīgu, netiek pieņemts.
Piemēram, Serbijā plaši protesti aizsākās pēc valdības nodoma atjaunot daudz stingrākus ierobežojumus. Turklāt īpašu neapmierinātību radīja tieši valdošo politiķu “mētāšanās” – te ierobežot, te palaist vaļā, te atkal viss ciet.
Daudzi uzskata, ka iepriekš noteiktie stingrie Covid-19 laika ierobežojumi valstī tika atcelti valdošo politiķu savtīgo interešu dēļ – vien tāpēc, lai jūnija beigās rīkotu parlamenta vēlēšanas, kurās prezidenta atbalstītā partija nostiprināja varu.
Tātad politiķi faktiski realizēja savas intereses uz sabiedrības veselības rēķina, vienlaikus pastiprinot vispārēju neziņu un nestabilitāti. Bet, tā kā vēlēšanas garām, vairs nav jāuztraucas, ko domā vēlētājs.
Zīmīgi, ka arī mums gaidāmas Rīgas domes vēlēšanas, kuras jau divreiz nācies atlikt, un, protams, partijām ir interese, lai šoreiz tās notiktu, tāpēc arī ierobežojumiem līdz tam it kā nevajadzētu būt ļoti stingriem.
Citādi var rasties jautājums – kāpēc uz restorānu vai citām vietām, kur dienā apgrozās daži desmiti, nevar iet, bet uz piesmakušu vēlēšanu iecirkni, kur apgrozās tūkstoši, – var. Un tas var ietekmēt arī vēlēšanu rezultātus.
Ja salīdzina kaut vai ar martu un aprīli, jāteic, ka valdības pārstāvju komunikācija vispār ir diezgan haotiska. Par laimi, pagaidām tas vēl izpaužas tikai runās, ne tik daudz lēmumos.
Tomēr arī par lemto rodas jautājumi – kā saslimstību var mazināt tieši sabiedriskās ēdināšanas vietu darba laika ierobežojums? Jo tas ir gandrīz vienīgais, kas līdz šim tiešām pieņemts.
Toties lēmumi par ieceļotāju ierobežošanu no Krievijas, Baltkrievijas un citām Covid-19 īpaši skartajām valstīm, termiņuzturēšanās atļauju un vīzu politikas pārskatīšanu tiek vilcināti un atlikti.
Tiesa, premjers Krišjānis Kariņš solījis Latvijai patiesi revolucionāru ierobežojumu – obligātu sejas masku valkāšanu iekštelpās. Visur!
Interesantākais, ka pats Kariņš gandrīz nemaz ar masku nav redzēts. Citi ministri arī ne.
Ielu protestu gan jau pie mums nebūs.
Taču, atceroties, kā sabiedrība izpildīja vai, pareizāk sakot, ignorēja iepriekšējo rīkojumu par masku valkāšanu sabiedriskajā transportā, var gaidīt, ka te cilvēki pie sevis nolemj – šis sabiedriskais līgums viņiem nav pieņemams.
