Juris Lorencs: Kariņš piesaka karu 2
Pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs, plkst. 17.20, Tallinas autoostas ātrās ēdināšanas restorāns. Ir šim laikam neraksturīgi karsta vasaras pēcpusdiena, līdz Rīgas autobusa atiešanai palikušas veselas četrdesmit minūtes, un es padodos kārdinājumam nogaršot vietējo alu. Puslitra pudele, pildīta ar gaišo “A.LeCoq”, te maksā 4,50 eiro. Lai nobaudītu šo pašu dzērienu Tallinas vecpilsētā, jāšķiras no aptuveni 6 eiro. Alus Igaunijā ir mazliet dārgāks nekā Latvijā. Ap 20.00 autobuss šķērso Igaunijas–Latvijas robežu. Par to, ka Latvijas pusē ceļotāju sagaida pavisam neparasti “cietokšņi”, brīdina uz robežas izvietotās reklāmas – “SuPer Alko” un “GOALCO”. Vēl pārsimts metri, un te jau tie ir – salīdzinoši “lēta” alkohola lielveikali. Laipni lūgti Latvijā!
Ap 20.30 ieskatos internetā. Pirmā ziņa, kas krīt acīs: “Kariņš sola Latvijas atbildi igauņu sāktajam “akcīzes karam”. Izrādās, igaunīši, bāleliņi ļaunprātīgi lauzuši divpusējo vienošanos, noslēgto “neuzbrukšanas paktu” un sākuši “karu” – izteikuši gatavību samazināt akcīzes nodokli alum un šņabim. Kas tagad notiks ar mūsu alkohola cietokšņiem? Pretinieks tos vienkārši neievēros, apies, pabrauks garām! Vēl ļaunāk – atstās savu naudu Tallinā un Pērnavā! To nevar pieļaut! Latvijai neatliek nekas cits kā atbildēt ar attiecīgu akcīzes samazinājumu. Tātad karš!
Patiesībā šajā piemērā visai uzskatāmi redzams, ka ASV dzimušais un uzaugušais premjers tomēr “nejūt Latvijas drēbi”. Nespēj saskatīt brīdi, kurā labāk vajadzēja paklusēt. Ja viņš un valdība to uzskata par pareizu, klusām un neuzkrītoši varbūt var arī rīkoties, bet tomēr labāk paklusēt. Liekulība? Jā, bet tāda nu ir mūsu ģeogrāfiskās vietas un vēsturiskās pieredzes specifika. Uzskaitīšu dažus iemeslus.
Pirmkārt, alkohola akcīzes nodoklī iekasētā nauda nav parasta – šādi joprojām domā vairākums Latvijas iedzīvotāju. Jo tā ir nauda, kas savākta, pateicoties cilvēku nelaimēm un postam – gan Latvijā, gan Igaunijā un Somijā. Jo tieši igauņus un somus gaida mūsu alkohola cietokšņi. Otrkārt, daudziem vēl ir atmiņā padomju laiki, kad alkohola akcīze bija viens no galvenajiem valsts kases ienākumu avotiem. Pudelei šņabja, kuras pašizmaksa dīvainajā padomju plānveida tautsaimniecībā bija vien dažas kapeikas, atkarībā no markas un kvalitātes bija vairākas cenas, kas daudzmaz stabili turējās ilgus gadus, – 3,62 vai 4,12 rubļi par puslitru. Kad padomju ekonomika sāka jau krietni “buksēt” un valstī uzkrājās milzīga nenosegtu rubļu masa, Politbirojs nolēma degvīna cenu palielināt. Plānveida ekonomikas likumi ir citādi, tajā budžetu pilda nevis akcīzes samazināšana, bet paaugstināšana. Un tik un tā šņabi pirka un dzēra. Ko toreiz runāja cilvēki, ko mums vēstīja Rietumu radiostacijas? Ka padomju režīms “nodzirda tautu”! Ka tiek pamestas viensētas, slēgtas lauku skolas, bet cilvēki dzerot “no bezcerības”. Vai ko līdzīgu nedzird šodien?
Treškārt, kādas sekas būs akcīzes nodokļa samazinājumam? Alkohola patēriņš visdrīzāk pieaugs. Bet Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tas jau tā ir viens no augstākajiem pasaulē. Ceturtkārt, Latvijā ir drastiski cigarešu smēķēšanas ierobežojumi, tabakas akcīze un cigarešu cenas nepārtraukti aug, par marihuānas lietošanu draud cietums. Bet ar ko gan smēķētāji sliktāki par alkohola lietotājiem? Turklāt nav dzirdēts, ka smēķēšanas dēļ kāds būtu sakāvies vai izraisījis autoavāriju. Piektkārt, kā gan mēs rīkosimies, ja igauņi nākotnē samazinās akcīzes nodokli zem Latvijas līmeņa? Turpināsim nolaist latiņu? Ir jau kurp tiekties. Atceros, Krievijā pirms gadiem divdesmit puslitru šņabja veikalā varēja nopirkt par vienu eiro.
Tad ko darīt? Varbūt tomēr atstāt visu, kā ir? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pat pēc iespējamā alkohola akcīzes nodokļa samazinājuma grādīgie dzērieni Igaunijā joprojām būs dārgāki nekā Latvijā. Tad jau drīzāk pie valsts robežas var novietot reklāmu “Laipni aicināti Rīgas Jūrmalā!” – plakātu ar zeltainu, norasojušu alus glāzi un zilu jūru fonā. Gan jau kādu eiriņu tas budžetā ienesīs. Tikmēr gads jau pusē, bet darbi negaida. Vienai no lielākajām koalīcijas partijām pirms vēlēšanām bija plāns “3 reiz 500”, kas cita starpā paredzēja, ka “jau no nākamā gada minimālā alga būs 500 eiro mēnesī, neapliekamais minimums algai – 500 eiro mēnesī, neapliekamais minimums pensijai būs 500 eiro mēnesī”. Negribētos ticēt, ka šo solījumu izpilde, tāpat skolotāju algu paaugstināšana ir kritiski atkarīga no alkohola akcīzes nodokļa. Ja tā, tad tiešām bēdīgi.
