Kariņš kā cirkā žonglē ar “valdības” jēdzienu, domādams, ka ir ļoti oriģināls un atraktīvs. Dienas intervija ar politoloģi Ilgu Kreitusi 134
Sabiedrības ilgi gaidīti, funktierēti, aprunāti, klusi, bet visumā vētraini politiskie gājieni – šoreiz no politoloģes skatpunkta. TV24 raidījumā “Dienas personība” saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori, politoloģi Ilgu Kreitusi.
Velta Puriņa: Jaunas koalīcijas veidošana ir krietni ieilgusi. Kāds skatītājs jautā, kāpēc, Jūsuprāt, “Apvienotais saraksts” un “Nacionālā apvienība” distancējas no plašākām sarunām un iesaistes, un publiski neko daudz nerunā?
Ilga Kreituse: Vispirms es gribētu teikt, kā es mēdzu teikt studentiem lekcijās, kad runājam par Latvijas politisko vēsturi – Latvijā viss ir kā pasaulē tikai nedaudz savādāk. Godīgi sakot, mēs šobrīd nesaprotam, kas Latvijā notiek. Mums ir vai nav valdība? Vai tiek jauna valdība veidota, vai paplašināta valdība? Kariņa kungs kā cirkā žonglē ar šiem jēdzieniem, domādams, ka viņš ir ļoti oriģināls un līdz ar to atraktīvs politiskajā dzīvē. Tā vienkārši ir cilvēku muļķošana un muļļāšanās, neko citu šobrīd nevaru pateikt.
Šorīt no rīta dzīrdēju sarunu ar Robertu Zīli, kurš vienkārši teica – tad pasaki, ka viss ir cauri un šī valdība beidz savu darbību, jo es ar jums diviem šādā veidā strādāt nevaru, prezidents nominē nākamo premjeru un tas veido valdību. No otras puses var teikt tā – neviens jau nav aizliedzis kādam politiķim veidot valdību.
Zinām, ka ir alternatīvās valdības, ēnu kabineti, bet to nekad nedara valdošais premjers. Jo tik pat labi, piemēram, Šlesera kungs šobrīd var teikt, ka ņems un izveidos savu valdību. Viņš var to veidot, bet tas nenozīmē, ka viņš būs premjers un ka tā valdība iegūs juridisko spēku. Kariņa kungs apmēram uzvedas šādi.
Un te, man šķiet, Kariņa kungam kaut kas ir aizklemmējies domāšanā, ja mēs runājam par Satversmes ievērošanu, jo tomēr to, kas vadīs jauno valdību, nosaka prezidents.
Es gribētu šo vainu daļēji likt uz “Jauno Vienotību” pēc būtības. Kāpēc partija klusē? Šobrīd vienīgais, ko Ašeradena kungs paziņoja, ka viņi nav pret Kariņa kungu, bet viennozīmīgi pateikt, ka šis process, kas notiek… atkal runā par konsultācijām, runās par padarāmiem darbiem.
Man, dzirdot vārdus “padarāmie darbi”, jau tā mazliet jocīgi paliek. Neviens amats nekur netiek minēts un padarāmie darbi, bet tad, kad būs jārunā par to, vai būs koalīcija, vai nebūs, tad ir jautājums – kas un kādu ministriju pārņems.
Es atceros, padomju laikos bija tāda anekdote. Kāpēc nevar izpildīt piecgadi? Tāpēc ka nav laika strādāt, visu laiku ir jācīnās. Man šķiet, ka Latvijas valdībā tagad ir iestājies tieši tāds pats periods – nav laika līdz galam strādāt, tuvojās tādi termiņi, kas ir neiedomājami, it īpaši izglītībā.
Visu laiku ir jārunā par padarāmiem darbiem, bet nav laika tos padarīt, jo tie visu laiku ir jāapspriež, it kā nebūtu valdības deklarācijas, it kā nebūtu rīcības plāna.
Es domāju, ka ir vēl viens pārbaudes akmens šoreiz arī prezidenta pusē. Ja šobrīd tā raiti arī no prezidenta puses tiks atbalstīta Kariņa kungs rīcība, tad tautā var rasties vēl vairāk un dziļākas pārdomas par to, vai prezidents kunga ievēlēšana bija darījums starp divām partijām, vai tas bija objektīvi nosacīts process.
Mēs zinām, ka visu laiku runā par to, ka ir bijis solījums šīm divām partijām nonākt valdībā. Prezidenta kungam ir iespēja pierādīt, ka viņš ir patstāvīgs cilvēks, domājošs cilvēks, kuru reāli interesē Latvijas situācija un reālie darbi. Patiešām darbi, nevis šīs politiskās spēlītes, jo šī savstarpējā konsultēšanās kļūst vienkārši nožēlojama.
Prezidenta kungs jau ir pateicis – tikko kā viņš būs iepazinies ar jauno modeli, kā turpmāk strādās valdība, tā viņš nāks klajā ar savu paziņojumu, jo šonedēļ Kariņš solīja paziņot savu jauno modeli.
Es to redzēju jau piektdien. Piektdien atnāca “Nacionālā apvienība” un “Apvienotais saraksts”, paziņoja, ka viņi nepieņem šo ultimātu – Kariņš pateica “paldies” un izgāja no kabineta. Tajā brīdī vajadzēja būt valdības demisijai. Viss cauri. Par ko tad jūs vēl runāsiet?
Nu, jāsaka tā: es iesniedzu tiesā laulības šķiršanas prasību, mēs šķiram laulību, bet tu saki nē, mēs vēl aprunāsimies, kā vēl kaut ko jaunu nopirkt vai es tev vēl kaut ko citu piedāvāšu. Tas kļūst vienkārši nesaprotami. Es domāju, ka arī cilvēkiem šāda rīcība ir neizprotama, it īpaši situācijā – dabas katastrofa, budžets, izglītības reforma, medicīnas reforma, starp citu, arī Rīgas dome…
Šinī brīdī spēlēt konsultatīvās spēlītes ir pilnīgi nesaprotama rīcība tiem, kuri gaida, lai kaut kas Latvijā mainītos. Tā ir saprotama rīcība Kariņam un “Vienotībai”, kam jāpilda kaut kādi sabiedrībai līdz galam nepateikti solījumi.
Kā Jūs skaidrotu situāciju: tiek veidota jauna koalīcija, līdz ar to arī jauna valdība, bet vai jābūt nominētam jaunam vadītājam, vai arī to var vadīt vecais premjers?
Nē, te ir tā lieta – ja no valdības aiziet divas partijas, mēs esam to piedzīvojuši vairākkārt. Bet nevar darīt šādā veidā, nevar nomainīties partijas valdībā un teikt, ka tā ir tā pati valdība. Tas ir pilnīgi pārprasts Latvijas valdības darbības princips. Bet kam šeit ir jānāk, premjeram ir jānāk ar savu paziņojumu.
Premjers nevar pateikt, ka paliks amatā, bet tikai ar citām partijām. Tā nav ne jauna valdība, ne jauns premjers. Tur ir pilnībā pārkāpts viss process, kā Latvijā tam ir jānotiek.
Ja Kariņa kungam būtu normāla attieksme pret Latvijas valsti, nevis kā viņš iedomājas, ka tā ir viņa Latifundija, kurā viņš politiskā mērā var rīkoties kā grib – Kariņa kungam vajadzētu nolikt mandātu, valdība turpina strādāt kamēr tiek izveidota jauna valdība, bet tās vadītāju nominē prezidents.
“Apvienotais saraksts” un “Nacionālā apvienība” saka, ka viņi joprojām strādās esošajā situācijā un esošajā koalīcijas sastāvā, bet tajā pašā laikā distancējas, paliek klusi…
Tas nav tik vienkārši. Vispirms ir ļoti grūti iedomāties, kā piektdienas gājiena, kad Kariņš no sarunu telpas izgāja ārā, pasakot “paldies”, kā var kopā strādāt. Es to nevaru iedomāties, it īpaši tādā krīzes situācijā.
Otra lieta, Kariņa kungam arī pašam ir grūti – viņš uzstāda prasības, tās netiek izpildītas, ko viņam jaunu izdomāt, ja tie nepilda, ko viņš prasa. Tikai mums vajadzētu atcerēties, ka mums ir parlamentāra republika, nevis autoritāra vai pusparlamentāra republika.
Mums tomēr partijas un parlaments nosaka politisko virzību valstī, nevis premjerministrs.
Es domāju, ka Kariņa kungam labprāt gribētos, lai būtu tā kā Ulmaņlaikos, ka viņš nosaka visu virzību valstī, bet, paldies Dievam, tā tas nav.
Par “Nacionālo apvienību” varam teikt, ka tā ir nacionālās nezūdamības statusā. Viņi varbūt runā un spirinās pretī kaut kādiem uzstādījumiem, toties “Apvienotais saraksts” klusē.
“Nacionālā apvienība” tiešām ir nacionālās nezūdamības likums. Viņiem ir savs zināms politiskais loks, kas viņus atbalstīs jebkurā gadījumā. Tā tas ir visās valstīs, tas nav nekas unikāls Latvijai. “Nacionālā apvienība” ir ilgdzīvotāji un par viņiem patiešām var runāt, kā par politisku spēku un politisku partiju, kas ir izgājusi cauri krīzes periodiem, būdami un nebūdami valdībā, mainoties vadībai, meklējot sadarbības partnerus…
Šodien arī Zīles kungs praktiski pateica, ka viņi nav gatavi strādāšanai Kariņa kunga vadībā. Laikam jāsaka, ka viņš bija viens no korektākajiem, pareizākajiem un godīgākajiem politiķiem, kas, nevis iet uz sarunām, sēž pie galda un skrien ārā no telpas, bet pasaka skaidru nē.
Līdz ar to visu cieņu “Nacionālajai apvienībai” un viņu nostādnei, lai gan viņi saprot, ka aiziešana no valdības ir zināms risks, bet viņiem tas nenozīmē politisko nāvi.
Ja mēs runājam par “Apvienoto sarakstu”, jāsaka tā, ka es gribētu redzēt viņu līderi. Kas ir “Apvienotā saraksta” līderis? Smiltēna kungs tiek prezentēts kā priekšsēdētāja vietnieks. Te vietā ir jautājums: kur ir Pīlēna kungs? Jo visu laiku vismaz daļēji mēs asociējām “Apvienoto sarakstu” ar Uldi Pīlēnu.
Ja Pīlēna kunga vārds izskanēja par ekonomikas ministru, tad viņam vajadzēja politiskajā vidē atbildēt uz to, kāpēc pieņem vai nepieņem, vai kāpēc tas ir nekorekti. “Apvienotā saraksta” lielākā problēma, manuprāt, ir tāda, ka viņiem nav politiskā līdera. Mums nav ar ko asociēt “Apvienoto sarakstu”.
Smiltēna kungs kā nu māk tā izrādās, Kučinska kungs profesionāli strādā savu darbu, bet mēs neredzam šo partijas nostādni un partijas izpausmi kā vienotu.
Otrdien tiks arī skatīts jautājums par Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvāto skolu tīkla reformu. Kā jums tas šobrīd izskatās?
Es gribētu teikt, ka skolu reorganizācijas tīklu nedrīkstētu skatīt atrauti no Latvijas ekonomiskās perspektīvas tīkla. Saprotiet, slēdzot skolu, praktiski izsvītro vismaz trešo daļu no novada iespējas ekonomiski attīstīties. Ir ļoti viegli skolu slēgt, bet atvērt skolu ir ļoti grūti. Un mēs zinām arī situāciju Rīgas skolā, kurā es strādāju, – trūkst telpu, trūkst vietas.
Nevar visu savienot, nevar uzņemt pat tik daudz, cik vajag. Mēs redzam, ka to jauno ir pielikt ļoti grūti. Un tāpēc šī skolu slēgšana praktiski ir ceļš uz to, ka praktiski tajos reģionos, kur pazūd skolas, pazūd arī ekonomiskās izaugsmes iespējas, jo cilvēki vienkārši zudīs no turienes. Tāpēc tas nav skatāms jautājums no vispārējās attīstības.
Otra lieta, kādu ietaupījumu ekonomiski dos bērnu pārvietošana izglītoties uz 50 kilometru attālu vietu. Lai man beidz rakstīt tie komentētāji, ka pa labiem ceļiem pusstundas laikā viņš būs skolā. Pat Rīgā tā nav, jo ir sastrēgumi. Nevajag tā ņirgāties par bērniem un par lauku iedzīvotājiem.
Bet tur visur atkal ir jāiegulda nauda. No kurienes tā nāks? Man šķiet, ka šī skolu optimizācija nav līdz galam pārdomāta ne finansiāli, ne arī tīri psiholoģiski. Vai vecāki ir noskaņoti tam, ka viņu vidusskolnieks tagad pārceļas uz puspatstāvīgu dzīvi uz pilsētu? Mēs par to jautājumu arī neesam domājuši.
Pēdējā piebilde, ko es gribētu teikt – “tagad būs vairāk skolotāju”. Es atvainojos, lai nāktu strādāt uz Rīgu viens laukos dzīvojošs un strādājošs skolotājs, kur viņam būs dzīves vieta? Beigās iznāks, ka viņš pusi no algas, ko nopelnīs Rīgā, samaksās par savu dzīves vietu. Atkal te ir jautājums, vai ir risinājums.
Visu sarunu ar Ilgu Kreitusi skaties video!
