Māris Antonevičs: Kariņa vietā – Jaunais Kariņš 48
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pašlaik viss liecina, ka jaunajā koalīcijā būs trīs partijas – “Jaunā Vienotība”, Nacionālā apvienība un “Apvienotais saraksts”. Tad kāpēc tas joprojām nav izziņots, lai, runājot Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa vārdiem, par to vairs “nevajadzētu lauzt šķēpus”? Acīmredzot galvenais iemesls ir premjera un viņa pārstāvētās partijas tēls – ir jāizdara tā, lai šī neizskatītos kā “Jaunās Vienotības” un Krišjāņa Kariņa piekāpšanās.
Savā ziņā pats Kariņš ir radījis sev šo neērto situāciju, divas nedēļas mēģinot ļoti uzstājīgi ievilkt koalīcijā partiju “Progresīvie”, pret ko citiem partneriem jau sākotnēji bija iebildumi. Jo vairāk šīs pretrunas tika izceltas sarunu procesā, jo grūtāk tagad izlikties, ka nekas tāds nav bijis. Lai gan tikpat labi Kariņš par šo drīzāk taktisko, nevis stratēģisko jautājumu būtu varējis arī pats daudz nerunāt, atstājot to citiem partijas biedriem, kas tāpat diezgan daudz komentē valdības veidošanas gaitu.
“Kādi māli ir, tādi jāmīca” – tas ir bijis diezgan iecienīts politikas apskatnieku un nereti arī pašu politiķu izteikums iepriekšējās koalīcijas laikā, kad nekādas īpašas kombinācijas nebija iespējamas un neviens neticētu, ja premjers sāktu stāstīt, ka tieši šī ir tā koalīcija, ko viņš vienmēr sapņojis vadīt. Taču laikā, kad “Jaunā Vienotība” ir pilnvērtīgi atguvusi varas partijas statusu, pasniegt sevi kā situācijas ķīlniekus vairs nebūtu piedienīgi.
Tāpat kā savulaik “Vienotība” atjaunoja zīmolu un kļuva par “Jauno Vienotību”, arī Kariņam pašlaik būtu jāpārtop par Jauno Kariņu. Proti, nepieciešams parādīt, ka mums te ir darīšana ar stingru, izlēmīgu premjeru, kurš droši vedīs valdības kuģi uz nosprausto mērķi un neļaus, ka kāds cits sāk raustīt stūres ratu uz vienu vai otru pusi.
Nepacietīs, ka kravas nodalījumā tiek glabāta kaut kāda nezināma prece, kuru kāds slepus iecerējis “realizēt” vienā no tuvākajām ostām. Nepieļaus situāciju, ka katrā kajītē kuģa komanda dzīvo pēc saviem ieskatiem, bet kapteinis tiek pasaukts tikai tad, kad ēdamtelpā izcēlies kautiņš…
Vārdos tas tiešām arī tiek demonstrēts. Cik tas ir pārliecinoši, tas ir cits jautājums. Vispirms Kariņš ir paziņojis, ka ministru amatos neņems politiķus, kuri nav ieguvuši vēlētāju uzticību. Jāatgādina, ka iepriekšējā savā valdībā viņam nācās norīt šādu krupi gan ar veselības ministri Ilzi Viņķeli (“Attīstībai/Par”), gan – kas mazāk pieminēts – iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu (“KPV LV”).
Abi bija kandidējuši 13. Saeimas vēlēšanās, taču parlamentā netika ievēlēti. Jāpiebilst, ka pret Viņķeli Kariņam bija arī personīgas pretenzijas, kuras viņam kā valdības vadītājam tomēr bija jāpatur pie sevis, pat neskatoties uz Satversmē teikto, ka “Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem”.
Tagad publika ar interesi vēro, vai ministra amatu izdosies saglabāt zemkopības ministram Kasparam Gerhardam (NA), kurš arī nav ieguvis vēlētāju uzticību, ar to atšķirību, ka vēlēšanās nemaz nav kandidējis. Intervijā LTV Kariņš izvairījās no tiešas atbildes ar vārdiem: “Neesam vēl tik tālu tikuši.” Tātad vēl viens punkts, kur izlēmīgā un stingrā Jaunā Kariņa tēls tomēr var neizdoties tik pārliecinošs, kā viņam pašam un partijai gribētos.
Tāpat Kariņš ir uzsvēris, ka ir svarīgi, lai viņa vadītā valdība nebūtu stagnējoša un lai šauras ekonomiskās intereses neieņemtu virsroku. “Tāda ir bijusi mūsu valdības pagātne, un tāda nedrīkst būt tās nākotne,” pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu uzsvēra premjers. Te, protams, rodas jautājums, vai, runājot par pagātni, Kariņš tajā ieskaita arī pats savus premjera amatā aizvadītos četrus gadus vai arī kādu daudz tālāku pagātni?
Katrā ziņā stils, ar kādu tiek pieteikta valdība, – nu beidzot varēsim darīt lielos darbus, attīstīt ekonomiku, izglītību, zinātni un visu pārējo, ko iepriekšējie bija atstājuši novārtā, – vairāk piestāv kādam, kas iepriekš nav bijis pie varas, nevis tādam, kam tas būtu bijis sen jādara. Stāstīt, ka iepriekšējās koalīcijas laikā nebija šauru interešu lobēšanas, turklāt ļoti plašā laukā, gan nevajadzētu, jo tās vienkārši būtu pasaciņas.
Spilgts piemērs, starp citu, ir tas nupat valdības veidošanas diskusiju krustpunktā atkal nonākušais Skultes sašķidrinātās gāzes terminālis. Savulaik politiskajā dienaskārtībā nonācis kā Jaunās konservatīvās partijas un tās finansētāja neslēpti lobēts projekts, tas neguva atbalstu tieši šī iemesla dēļ – projekta virzītāju pieprasītās garantijas nākotnē, visticamāk, kļūtu par neizdevīgu nastu patērētājiem un valstij, it īpaši, ja gāzes patēriņš tautsaimniecībā tiktu samazināts, kā tas agrāk ticis deklarēts.
Vēl tikai pirms nepilna pusgada Kariņš publiski stāstīja, ka “valsts nav gatava ar valsts līdzekļiem attīstīt šo projektu”. Tagad “Konservatīvie” ir prom, bet nevar taču atzīt, ka tas ir bijis viņu izsists projekts. Tāpēc Kariņš pēkšņi nācis klajā ar diametrāli pretēju paziņojumu – valsts pati varētu celt šo termināli. Vai arī citos jautājumos sagaidāma tāda pati “mētāšanās”?
Skaidrs, ka “Jaunā Vienotība” un Kariņš grib izmantot šo brīdi ne tikai koalīcijas un valdības, bet arī sava tēla restartēšanai. Taču diez vai tas izdosies, ja jau sākumā viss ir tik nepārliecinoši.
