Zvejnieks: Kariņa aukstais karš ar “Latvijas gāzi”, kur valdības pozīcijas izskatās stiprākas 75
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aukstais karš starp valdības vadītāju Krišjāni Kariņu un uzņēmumu “Latvijas gāze” (“LG”) ir līdz šim Latvijas politikā nepieredzēta parādība.
Retorika, kādu izmanto Ministru prezidents, līdz šim lietota tikai attiecībā uz Aivaru Lembergu.
“Savulaik AS “Latvijas gāze” uzvedās kā saimnieki, spēra ar kāju vaļā durvis un diktēja valstij noteikumus, bet tagad šie laiki ir beigušies”, “AS “Latvijas gāze” vadība un īpašnieku struktūra nav ieinteresēta, lai Latvijā būtu miers un cilvēkiem skaidrība” – šādas tonalitātes izteikumus Krišjānis Kariņš publiski veltījis uzņēmumam “Latvijas gāze”, piebilstot, ka labāk uzņēmumu būtu saukt par “Krievijas gāzi”.
Tas liecina, ka attiecības starp valdību un publisko gāzes tirgotāju “Latvijas gāze” saasinājušās līdz galējam līmenim.
Izteikumi par “LG” “īpašnieku struktūru” pašreizējā ģeopolitiskā saasinājuma brīdī ir viegli saprotami, bet apgalvojums, ka arī “LG” vadība “nav ieinteresēta, lai Latvijā būtu miers un cilvēkiem skaidrība”, būtībā ir apgalvojums, ka “Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētājs un uzņēmuma publiskā seja, bijušais valdības vadītājs Aigars Kalvītis ir šobrīd Latvijai naidīgās kaimiņvalsts Krievijas ietekmes aģents.
Un tā jau ir nopietna apsūdzība.
Gribēja maksāt rubļos
Saasinājuma iemesli, cik var spriest, ir trīs. Pirmais no tiem ir saistīts ar faktiem – cik tad tieši “Latvijas gāze” ir nopirkusi gāzi un vai tā ir izpildījusi Enerģētikas likumā noteikto pienākumu līdz katra gada 31. augustam iesūknēt Inčukalna pazemes gāzes krātuvē klientu nodrošināšanai apkures sezonā nepieciešamo gāzes daudzumu.
“LG” apgalvo, ka nav spējusi to izdarīt valdības uzlikto ierobežojumu gāzes apmaksai dēļ – ja atceraties, tā vairākkārt lūdza atļauju maksāt par gāzi Krievijas rubļos un šāda atļauja netika dota.
Jāsaka – diez vai arī varēja tikt dota, jo būtu pretrunā ar Eiropas Savienības kopējo nostāju nepiekāpties Krievijas prasībām par maksāšanas līdzekļu maiņu.
Augusta laikā “LG” veselas divas reizes publiski paziņoja, ka nespēs izpildīt Enerģētikas likumā noteiktās prasības, neapšaubāmi veicinot sabiedrības bažas par apkures pieejamību nākamajā ziemā – “LG” paziņoja, ka tai Inčukalnā ir tikai nepilnas 0,3 teravatstundas gāzes, augusta beigās nepieciešamo 1,15 teravatstundu vietā – tātad gandrīz četras reizes mazāk par nepieciešamo.
Āķis ir tajā, ka saskaņā ar Inčukalna krātuves pārvaldītāja “Conexus Baltic Grid” datiem uz “LG” vārda krātuvē atrodas pilnīgi pietiekams un pat lielāks gāzes daudzums Latvijas t. s. saistīto lietotāju apgādei – ar to tiek saprasti “LG” klienti mājsaimniecības un publiskās iestādes.
“Latvijas gāze” apgalvo, ka tā ir uzņēmuma klientu vārdā nopirkta gāze un patiesībā nemaz tai nepieder.
Taču šī atbilde neko neizskaidro un rada tikai nākamos jautājumus – tādus kā, piemēram, ja reiz “LG” ir spējusi nopirkt gāzi tās klientiem, tad kāpēc tā nav pildījusi likumā noteikto prasību nopirkt un iesūknēt vajadzīgo gāzes daudzumu, lai apgādātu mājsaimniecības un publiskās iestādes?
Visa šī jautājumu un miglaino atbilžu jezga beigusies ar to, ka valdība “rezervējusi” (televīzijā Kariņš izteicās, ka “arestējusi”) “LG” Inčukalnā noglabāto gāzi tās saistību izpildei pret mājsaimniecībām un publiskajām iestādēm, diezgan pamatoti uzskatot, ka likumā noteiktie publiskā gāzes tirgotāja pienākumi ir stādāmi augstāk par uzņēmuma komerciālajām saistībām pret citiem komersantiem.
“LG” šādu rīcību sauc par “nacionalizāciju” un draud tiesāties, bet pats fakts, ka nekāda prasība tiesā iesniegta nav, liecina, ka situācija nebūt nav tik vienkārša.
Katrā ziņā jēdziens “nacionalizācija” jeb piespiedu atsavināšana šai situācijai diez vai ir piemērojams, jo valdība gāzi atsavinājusi nav, tā tikai pateikusi, ka ar šo gāzi tiks nodrošinātas likumā noteiktās saistīto lietotāju vajadzības.
Juridiski tas skan pārliecinoši un arī politiski no valdības puses šis solis ir pilnīgi pareizs, jo atbilst vēlētāju vairākuma interesēm.
Šķiet, ka savas pozīcijas ļodzīgumu saprot arī “LG”, tādēļ tiek drudžaini strādāts pie plāna, kā varētu apgādāt Latvijas klientus ziemā, gāzi piegādājot nevis no Inčukalna krātuves, bet gan tieši no gāzes cauruļvada. Taču te slēpjas nākamais zemūdens akmens – šāds risinājums paredz, ka tiks atrasts veids, kā par šo gāzi maksāt – vienlaikus nepārkāpjot ES nostāju un sankcijas, bet apmierinot arī Krievijas prasības.
Vai saistības bija izpildāmas?
Otrs konflikta iemesls slēpjas publiskajos izteikumos. “LG” paziņojumi, ka gāzes ziemai nepietiks, ir pamatīgi pabojājuši Latvijas iedzīvotāju nervus un radījuši šaubas par valdības spēju risināt enerģētiskās krīzes problēmu.
Turklāt, spriežot pēc Kalvīša izteikumiem televīzijā, Latvijai vispirms vajadzējis domāt par to, kā nopirkt gāzi, un tikai tad par pievienošanos sankcijām pret Krieviju.
Te arī aug kājas premjera izteikumiem, ka “Latvijas gāzes” vadība un īpašnieku struktūra nav ieinteresēta, lai Latvijā būtu miers un cilvēkiem skaidrība. Nav arī izslēgts, ka Kariņam taisnība, kaut gan “LG” kā biržā kotētam uzņēmumam bija jāsniedz paziņojumi par situāciju un briestošo saistību neizpildi.
Un te atkal atgriežamies pie jautājuma – vai likumā noteiktās “LG” saistības bija vai nebija izpildītas. Tā kā valdības vadītāja izteikumi, no sabiedrības viedokļa raugoties, noteikti vērtējami kā uzticamāki nekā atsevišķa privātuzņēmuma teiktais, tad jāsaka, ka arī vārdu karā “Latvijas gāzes” pozīcijas vērtējamas kā vājākas.
“Gaso” atdalīšana
Visbeidzot trešais iespējamais konflikta iemesls ir gan “LG” meitasuzņēmuma “Gaso” atdalīšanas process un prasība pārdot ar Krieviju saistīto akcionāru daļas, gan nepieciešamība mainīt arī pašas “LG” akcionārus – diez vai daži uzņēmuma akcionāri ir ar to apmierināti.
Šādu nepieciešamību nosaka 14. jūnijā pieņemtie grozījumi Nacionālās drošības likumā, kas aizliedz Krievijas un Baltkrievijas juridiskām personām būtiski līdzdarboties Latvijas drošībai nozīmīgās kapitālsabiedrībās – tādas ir gan “Latvijas gāze”, gan “Gaso”.
Lai gan publiski izskanēja arī vārds “nacionalizācija”, šķiet, ka abas puses vienojušās par “Gaso” izdalīšanu atsevišķā uzņēmumā un tā attiecīgo daļu pārdošanu publiskā izsolē.
Valdība pagaidām klusē par to, vai kādam no valstij piederošajiem uzņēmumiem tiks dots uzdevums nopirkt šīs daļas, taču šāda varbūtība ir augsta, jo “Gaso” kontrolē valstij kritiski svarīgu infrastruktūru – gāzesvadus, kas nodrošina sabiedrības apgādi ar gāzi.
Pagaidām šķiet, ka Kariņš konfliktā ar “Latvijas gāzi” uzvar gan politiski, gan juridiski.
Ja igauņi paspēs vēl šoziem pabeigt būvēt gāzes termināli Paldiskos, tad valdības pozīcijas nostiprināsies vēl vairāk, jo parādīsies izvēles iespējas.
Ņemot vērā, ka no nākamā gada 1. janvāra valdība aizliegusi pirkt Krievijas gāzi, tad jājautā – kāda nākotnē būs “LG” pastāvēšanas jēga?
