Karikatūrista Gata Šļūkas humora izjūta 0
Smiekli, kā daudzkārt esam rakstījuši, ir veselīgi un paildzina mūžu. Tāpēc šajā numurā uzdodam jautājumus Latvijas Avīzes karikatūristam Gatim Šļūkam, kura rokraksts labi pazīstams arī 36,6 °C lasītājiem – viņš ir zīmējis gan dakteri Gastonu Punci, gan bēbīti un viņa ģimeni pērn iznākušajos pielikumos Gastroceļvedis un Māmiņu Ceļvedis.
Kā nonāci līdz karikatūru zīmēšanai?
Jau kopš pirmās klases esmu tiecies zīmēt karikatūras. Pēc tam mācījos Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – red.). Arī Latvijas Mākslas akadēmijā iestājos gandrīz vai tikai karikatūru dēļ – es jau tās zīmēju, zīmēšana ļoti patika, un šāds turpinājums bija loģisks. Pabeidzu Grafikas nodaļu, vēlāk ieguvu arī maģistra grādu, tā ka viss ir oficiāli. (Smejas.) Tas viss noteikti palīdz karikatūru zīmēšanā. Nav tā, ka, apgūstot akadēmiskas zināšanas, tās bojā stilu, kā reizēm nācies dzirdēt.
Latvijas Avīze bijusi tava vienīgā darbavieta?
Jā, tā pa īstam pastāvīgi esmu strādājis tikai šeit.
Kad sāki strādāt, pazīstmais karikatūrists Ēriks Ošs jau bija priekā. Vai juti lielu bijību?
Man viņa karikatūras jau agrāk ļoti patika, it sevišķi tas, kā viņš zīmē sejas, šaržus. Ir, no kā mācīties. Tāpat runājoties viņš reizēm kaut ko iesaka, un to es parasti ņemu vērā. Kur ņem idejas karikatūrām? Pārsvarā – sēžot un domājot vai nu vienam pašam, vai kopā ar Latvijas Avīzes galveno redaktori Lindu Rasu. Citas tāpat ienāk prātā, tikai šādas domas uzreiz vajag piefiksēt. Dažreiz ideja vēl nav līdz galam skaidra, parasti tad cenšos uzskicēt vai pierakstīt telefonā, jo jau pēc pāris stundām var aizmirsties. Tad var tikai prātot – kaut kas tur bija, bet kas?…
Kurš temats karikatūrā tev tuvāks?
Sadzīviskais. Tādi labi joki kā Bidstrupam – komiksu veidā. Viņa karikatūru grāmatas var atšķirt, un viss ir saprotams arī šodien. Dažreiz arī politiskie temati, kur no nopietnas lietas var izdomāt labu karikatūru. Tai nav vienmēr jābūt ļoti smieklīgai, dažreiz tā ir kā ilustrācija, citreiz – dziļdomīgāka.
Vai esi redzējis, ka kāds skatās uz tavu karikatūru un tā pa īstam smejas?
(Smaida.) Nezinu… Tas ir kā ar anekdotēm – ja kāds pastāsta, klausītāji drusku pasmejas. Dažreiz tā garšīgi, citreiz aiz pieklājības. Neesmu nekad rādījis savas karikatūras un gaidījis, lai kāds ļoti smietos. Idejas testa procesā jau vērtē, vai ideja patīk, kāda ir cilvēku reakcija. Kad karikatūra gatava, atsauksmes var redzēt internetā, attieksmi var manīt, piemēram, retvītu formā tviterī.
Ir tāds izplatīts priekšstats par klauniem, ka dzīvē viņi ir padrūmi cilvēki. Vai tu daudz smejies?
Tādi brūnie joki man ne visai. Humora izjūta ir smalka lieta. Man patīk joki, par kuriem var smieties iekšēji, piemēram, kā filmā Amēlija – par tiem nav jāsmejas līdz grīdai. Šajā sakarā atcerējos kādu improvizācijas teātra izrādi, kurā aktieri jokoja un paši par saviem jokiem smējās, bet skatītāji zālē – nevis par jokiem, bet varbūt vienīgi par aktieru uzvedību. Smiekli droši vien nav vienīgais veselīgais elements tavā dzīvē. Visu laiku cenšos kaut ko darīt. Spēlēju skvošu, golfu… Vairāk nekā 10 gadu esmu Mediju golfa klubā.
Kompānijā vieglāk saņemties, nekā, teiksim, vienam skriet. Kādu laiku ar ģimeni padzīvojām Spānijā. Tur skriešana gar jūru bija daudz patīkamāka. Rīgā skrituļoju pa veloceliņu. Ekstrēmāk bija braukt ar longbordu – to darot, salauzu roku. Kādu vakaru nolēmu izlaist līkumu, bet neuzliku aizsargus. Nodomāju – ai, kas tur, vienu reizi jau var iztikt, bet krēslā izcili tizli uzbraucu čiekuram. Longbords apstājās, es aizlidoju. Labā roka bija lauzta, arī zīmēt nācās ar ģipsi.
Kāpēc dzīvojāt Spānijā?
Gribēju padzīvot ārpus Latvijas, pamēģināt, vai iespējams tikai internetā strādāt un iemācīties vēl vienu valodu. Iepriekš biju Portugālē un Spānijā, tur man ļoti patika, tāpēc izšķīros par Spāniju. Dzīvojām tur divreiz pa pieciem mēnešiem, bet tad vecākajam dēlam bija jāsāk mācīties skolā, un tagad esam atgriezušies.
