– Nosauciet, lūdzu, kādu neefektivitātes piemēru! 61
– Minēšu vienu pozitīvu piemēru – tas ir CSDD, kas ir ļoti efektīvi un labi strādājoša organizācija. Neefektivitātes piemērus negribu saukt – man tagad nav vajadzīgi ienaidnieki. Domāju, ka problēmas sakne ir valsts nespējā motivēt cilvēkus efektīvam darbam. Ir kolektīvi lēmumi bez konkrētas atbildības. Kurš konkrēti atbildēs par noteiktu lēmumu, nav skaidrs.
Mums ir vairāki vienkārši briesmīgi likumi, kas traucē dzīvot un strādāt, bet mēs nezinām, kas ir šo likumu autors. Piemēram, Valsts iepirkumu likums, kas par galveno kritēriju nosaka zemākās cenas principu. Tam diemžēl nav nekāda sakara ar izdevīgumu, jo ierastais scenārijs ir tāds: tu esi uzvarējis konkursā, piedāvājot vismazāko cenu, bet, paejot laikam, projekts tiek sadārdzināts. Tad visi tik noplāta rokas – sak, ko padarīsi, dzīve sadārdzinās. Vai, piemēram, Komercdarbības atbalsta kontroles likums – saskaņā ar to valsts var nemaksāt par savām saistībām.
– Ko jūs domājat par mūsu būvniecības industriju? Runā, ka celtniekiem nedrīkst uzticēties, ka viņi ir pavirši, neprofesionāli.
– Latvijā valda neparasti zems savstarpējās uzticēšanās līmenis. Likumiem, kas regulē celtniecības jomu, tāpat kā visiem citiem likumiem, ir jābūt nozaru sabiedrisko organizāciju, asociāciju rakstītiem. Nevis tā, ka atnāk viens gudrinieks, kurš tagad sacerēs likumu, kā tas pie mums notiek. Rezultātā ir daudz nejēdzīgu likumu, kuri burtiski bremzē attīstību.
– Kad likvidēja būvinspekciju, paši nozares pārstāvji sacīja: kāpēc gan lieki apgrūtināt būvniecības uzņēmumus. Šodien tie paši pārmet, ka viņu darbam neviens neseko.
– Zem katra likuma ir jābūt konkrētam uzvārdam, tāpat kā aiz katra biznesa ir jābūt uzvārdam. Tas, ka mūsu likumiem un lēmumiem nav konkrēta autora, ir liela kļūda.
G. Ščerbinskis: – Jums ir plaša biznesa pieredze gan Ukrainā, gan Krievijā, pazīstat tur daudzus cilvēkus. Kā raugāties uz tur notiekošo?
– Tie ir juku laiki, kam agri vai vēlu jāpāriet. Jebkura valsts tādus mēdz piedzīvot. Tie jāpārdzīvo, jābūt pacietīgiem. Ko gan citu mēs varam izdarīt? Varam patriekt investorus no Jūrmalas, varam aizbaidīt tranzītu, teikt, ka mums nevajag naudas noguldītājus. Bet ko mēs no tā iegūsim? Domāju, ka mums dažkārt būtu vērts paklusēt. Tomēr mums arī jāatceras 1940. gads. Tas jāpatur prātā. Bet jāsaprot, ka šis nav mūsu karš. Kurš maksās par visa sagrautā atjaunošanu? Acīmredzot mēs tie nebūsim, mums nav tādas naudas.
V. Krustiņš: – Jautājums, uz kuru man nav atbildes – kur gūt uzticamu informāciju par Donbasā notiekošo? Nupat uzzinājām, ka viens Latvijas karavīrs noticējis Maskavas propagandai.
– Propagandu vienmēr izmantojušas visas valstis savām vajadzībām, tāpat kā visas cīnās par savas ekonomiskās telpas paplašināšanu – to dara gan Krievija, to dara arī Eiropas Savienība.
– Bet jūs taču neticēsiet propagandistiem. Ko saka jūsu, ja tā var teikt, baņķiera izlūkošana?
– Ja jūs man tā jautājat, tad prognozēju, ka pirmais, kas notiks, abas šīs Donbasa republikas nodrukās savu naudu. Domāju, ka cīņas Ukrainā tik drīz nebeigsies. Jukas turpināsies. Es nezinu, kā uz to reaģēt, bet tas ir briesmīgi. Kadri, ko redzu no Ukrainas, plēš pušu manu sirdi. Ar šausmām iedomājos, kas notiks tālāk, ja amerikāņi nolems dot ieročus Ukrainai. Tad ir jautājums, kā situācijas eskalācija var atsaukties uz mums.
G. Ščerbinskis: – Un ko mums darīt – baidīties vai bruņoties un gatavoties karam?
– Mēs esam NATO valsts. Es personīgi esmu daudz darījis, lai tas tā būtu. Mēs visādi atbalstījām un atvēlējām naudu tam, lai Latvija virzītos uz NATO. Es personiski biju klāt ASV Kongresā, kad šis jautājums izšķīrās, es visādi centos atbalstīt šo Latvijas virzību. Tāpēc uz šo jautājumu gribu atbildēt no tāda cilvēka pozīcijas, kurš ir ļoti daudz darījis, lai Latvija kļūtu par Ziemeļatlantijas alianses dalībnieci. Zinu, ka pastāv dažādi viedokļi, bet es uzskatu, ka mēs nedrīkstam būt bezzobaini. Un mēs tādi arī neesam. Svarīgākais ir, lai kaut kādā veidā netiktu izprovocēts karš starp NATO un Krieviju. Tas nedrīkst notikt. Tāpēc jautājums ir nevis par to, kas mums, latviešiem, jādara, lai nerastos šāda situācija, bet kā jārīkojas NATO, lai tas tā nenotiktu. Nevajag sūtīt ieročus uz Ukrainu, ir jāizbeidz šis konflikts.
