Foto – Timurs Subhankulovs

– Domāju, ka Latvijā ir jāsamazina iedzīvotāju ienākuma nodoklis, jāmazina arī sociālais nodoklis, jo šobrīd tas ir liels slogs un es nesaprotu, kā darba devējs to var pacelt.

– Kā kompensēsim nodokļu pazemināšanu? Ir cilvēki, kas saka, ka valstij pašai jāpelna.

– Manuprāt, pelnīt vajag cilvēkiem – valsts iedzīvotājiem. Valstij nav jāpelna – jo tālāk tā turēsies no biznesa, jo labāk.

– Visi jūsu piesauktie ekonomiskās izaugsmes virzieni ir saistīti ar labiem ceļiem. Kā tos panākt?

– Tas, ka naudu ceļiem atmet no kopējā valsts budžeta, nav pareizi. Ceļi ir jāfinansē no atsevišķa Ceļu fonda vai tamlīdzīgi. Jāatceras, ka naudas ieguldīšana ceļu būvē pati par sevi strādā kā labs ekonomikas dzinējspēks. Atgādināšu, ka Latvija ceļu kvalitātes ziņā ieņem 99. vietu, kamēr Igaunija ir 40. un Lietuva – 36.

– Protams, ceļi ir jābūvē. Tomēr visi ceļi ved uz kaut kurieni. Esam pierobežas valsts un te nu mēs atduramies pie jautājuma par attiecībām ar Krieviju.

– Ķīnā ir tāds teiciens – ja gribi atvērt veikalu, iemācies smaidīt. Mūsu ārlietu ministram kopā ar uzņēmējiem ir jābrauc uz tām valstīm, ar kurām mums ir bizness. Tas būtu ļoti svarīgi. Mūsu uzņēmēju un valsts intereses diemžēl bieži vien te nesaskan.

– Un kas tam ir par iemeslu?

– “Latvijas Avīzē” nupat izlasīju interesantu informāciju, ka iedzīvotāju līdzdalība partijās Latvijā ir tikai 0,73 procenti. Tātad mazāk nekā viens cilvēks no simta ir kādas partijas biedrs. Līdz ar to sanāk, ka mazas interešu grupas manipulē ar vairākuma viedokli. Austrijā, piemēram, cilvēku līdzdalība partijās sasniedz desmit procentus. Un, starp citu, tieši Austrija ir viena no tām Eiropas Savienības valstīm, kas šobrīd visaktīvāk veido attiecības ar Krieviju. Cilvēki ir ieinteresēti nevis karot, bet pārdot, un viņi iespaido savas valsts politiku. Latvijā šī saikne starp cilvēkiem, kas virza politiku, un visiem pārējiem nav tik cieša. Kā to mainīt? Ir jāceļ partijas biedru skaita slieksnis – pašlaik pietiek ar 200 biedriem, bet es domāju, ka jānosaka vismaz 2000, 3000 vai pat 5000. Otra būtiska lieta – jādomā par sabiedrības saliedēšanu. Šī situācija, kas jau ilgāku laiku valda Rīgas un valsts starpā, šī rīvēšanās starp Ušakovu un valdošo koalīciju izskatās vienkārši briesmīgi. Tā nedrīkst turpināties, tas ir jāpārtrauc!

– Vai mūsu tagadējais vai arī nākamais prezidents šajā ziņā varētu kaut ko darīt?

– Prezidents mums tomēr ir tikai simboliska, vairāk ceremoniāla figūra. Bet, ja runājam konkrēti par Andri Bērziņu, es pret viņu izturos ar vislielāko cieņu. Viņš ir gudrs, uzņēmīgs un nosvērts cilvēks.

– Tātad viņš varētu ieņemt amatu arī uz nākamajiem četriem gadiem?

– Negribu par kādu aģitēt, bet domāju, ka pilnīgi noteikti. Es ar lielu cieņu izturos pret cilvēkiem, kas daudz ko sasniedza padomju laikā, jo toreiz tas nenācās viegli.

G. Ščerbinskis: – Izskan arī Ingunas Sudrabas vārds. Kā jūs kā bijušais viņas darba devējs “Parex bankā” vērtējat Sudrabas spējas un viņas startu politikā?

– Par politiku es nevērtēšu. Bet atceros Sudrabas kundzi jau no tā laika, kad viņa vēl strādāja Valsts kasē. Ļoti uzņēmīgs un enerģisks cilvēks. Tā kā Sudrabas darbavieta Finanšu ministrijā atradās iepretim “Parex bankas” birojam, ievēroju, ka viņas kabineta logā gaisma dažkārt dega līdz pat 11 vakarā. Tā ir laba zīme. Tu paskaties, kuram darba kabinetā deg gaisma vēlās nakts stundās, un vari secināt, kurš strādā un kurš ne. Vēlāk viņa sevi apliecināja arī darbā mūsu bankā.

V. Krustiņš: – Tātad par Sudrabas kundzi Kargins atsaucas visnotaļ pozitīvi.

– Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka es kādam sniedzu pozitīvu vērtējumu. Bet par viņu man tiešām ir tāds iespaids.

Viena no mūsu politiskās vides iezīmēm ir tā, ka Latvija nemīl neatkarīgus, spilgtus, nodrošinātus, spēcīgus cilvēkus. Šādas personības nevar sadzīvot ar varu, un šādi cilvēki Latvijas varas acīs nav ieredzēti, bet tas nenozīmē, ka tādu cilvēku te nav. Un vēl viena būtiska pro­blēma ir valsts pārvaldes neefektivitāte.