Kardiologs Andrejs Ērglis: Pēc diviem mēnešiem prezidents būs uz kājām 35
– Vai var teikt, ka Latvija sirds ārstēšanas jomā kļuvusi par vienu no līderēm Eiropā?
Pavisam noteikti. Turklāt lielā mērā mēs nosakām kardioloģijas toni arī pasaulē.
– Arī mūsu Valsts prezidentam sirds operācija tika veikta Latvijā.
Par to man ir milzīgs prieks. Prieks par Latvijas sabiedrības pozitīvo attieksmi. Prieks, ka Prezidentam nevajadzēja braukt ārstēties uz ārzemēm. Arī tā ir Latvijas vizītkarte. Esmu pārliecināts, ka pēc pusotra vai diviem mēnešiem Prezidents būs uz kājām un varbūt pat labākā formā, nekā bija pirms tam. Spēlēs basketbolu un nebūs viņam nekāda invaliditāte jākārto. Operāciju veica lieliska kardioķirurgu grupa, tur bija Romans Lācis, Pēteris Stradiņš, Uldis Strazdiņš, līdzās viņiem arī kardiologi un infektologi, viss tika izdarīts laikus un pareizi. Taču vislielākais prieks man ir par to, ka šāda operācija būtu veikta jebkuram Latvijas iedzīvotājam, ne tikai prezidentam. Arī tas apliecina mūsu valsts spēku. Ar visu to niecīgo finansējumu, kāds tiek atvēlēts medicīnai un kas turklāt ir nepareizi organizēts. Taču tas ir jau citu diskusiju temats.
– Jūsu brālēns Pēteris Stradiņš reiz man sarunā teica: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu.
Stradiņa slimnīcas budžets ir apmēram astoņdesmit deviņi miljoni eiro gadā. Vienas līdzīgas vai pat mazākas slimnīcas budžets Vācijā ir astoņsimt deviņdesmit miljoni eiro gadā. Latvijā publiskais finansējums medicīnai ir nepiedodami mazs, no tā mēs visi ļoti ciešam. Kaut nu lēmēji reiz saprastu, ka ieguldījums veselības aprūpē valstij atmaksājas ar uzviju, jo ļauj cilvēkiem, pirmkārt, dzīvot, otrkārt, dzīvot kvalitatīvi. Es atceros tos laikus, kad pēc infarkta pacients bija praktiski norakstīts, ārsti bija laimīgi, ja viņš izdzīvoja, kaut arī līdz mūža galam palika uz gultas. Tagad pacients pēc infarkta, ja tas laikus atklāts, jau pēc nedēļas var sākt strādāt, slēpot, spēlēt basketbolu.
– Pirms divdesmit pieciem gadiem kopā ar kolēģi Andi Dombrovski veicāt Latvijā pirmo angioplastiju jeb sašaurinātu asinsvadu paplašināšanu. Kā tas notika?
Vispār jau tā bija drosme un zināmā mērā arī pārgalvība. Ar profesoru Uldi Kalniņu bijām dažas angiogrāfijas kopā veikuši, taču par angioplastiju tobrīd bijām tikai lasījuši. Strādājām ar stikla šļircēm, ko sterilizējām un lietojām atkārtoti. Cimdus mufeļu krāsnīs likām. Īstenībā sākām pat bez cimdiem, rokas ar spirtu dezinficējām. Taču mums bija angioplastijas veikšanai nepieciešamās ierīces. Tas bija brīnums – ierīces mums tika atvestas pēc pirmā Latviešu ārstu kongresa, kas notika 1989. gadā Stokholmā. Profesors Uldis Kalniņš kongresā bija saticis kādu latvieti, kas teicās pārstāvam medicīnas aparatūras ražotāju “Boston Scientific”. Aizgājuši uz restorānu, Uldis viņam pie pusdienām izstāstījis mūsu situāciju. Pēc kāda laika no Vācijas pienāk trīs kastes ar dārgām ierīcēm. Mums elpa aizrāvās, bet, kad gribējām pateikt paldies par nenovērtējamo atbalstu, “Boston Scientific” atbildēja, ka tāds cilvēks pie viņiem nekad neesot strādājis. Otrs brīnums – piezvana man Bērnu fonda priekšsēdis Andris Bērziņš, esot pienākusi humanitārās palīdzības krava, kur varētu būt arī kaut kas ar kardioloģiju saistīts. Aizbraucu, skatos: starp skrituļslidām un plīša lācīšiem – jaunākās ierīces (katetri, baloni, stīgas) un medikamenti angioplastiju veikšanai vairāku simtu tūkstošu latu vērtībā. Togad mēs veicām septiņas operācijas.
*
Tagad ANDREJS ĒRGLIS ir Kardioloģijas centra vadītājs, medicīnas doktors, profesors un kopš dažām nedēļām arī akadēmiķis. Ar viņa pūlēm Latvijā ir ieviesta invazīvās kardioloģijas metode, kas ļāvusi glābt tūkstošiem pacientu. Ja vēlies uzzināt, kādēļ sešdesmitgadīgs cilvēks vairs nav uzskatāms par vecu un kas jādara, lai dzīvotu ilgi un laimīgi, lasi jaunāko “Mājas Viesi” vai seko saitei, uzklikšķinot šeit!
