Guntis Kalme: Karavīrs Gunārs Astra 0
Guntis Kalme, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kāpēc atceramies Gunāru Astru? Kas viņš mums ir? Savā Pēdējā vārdā viņš uz to ir atbildējis: “…es .. uzdrošinos teikt – [esmu] latvietis.” Viņš arī paskaidro savas dzīves pamatmotīvu: “Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.”
Tā bija patiesība. Ja mums, citiem, bailes lika to sevī apspiest, tad viņam gluži pretēji – patiesība radīja tiesības un pienākumu to vēstīt, apliecināt un iestāties par to. Viņa saistība ar patiesību bija tik stipra, noteikta un nelokāma, ka viņš burtiski piederēja tai. Tas deva milzīgu spēku un morālu pārākumu pār kompartijas režīmu un tās kalpiem – čekistiem. Kā lai neatceras Jēzus teikto: jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ 8, 32).
Tā bija patiesība par to, ko tagad uztveram kā pašsaprotamu. Toreiz tā nebija. Gunāram Astram tā bija ne tikai zināšana par to, ka mums – latviešiem – reiz bija sava valsts, bet daudzkārt vairāk – vajadzība, pārliecība un griba to atgūt. Tagad šī atziņa ir Valsts prezidenta formulēta šādi: “Latvija ir dibināta tieši kā latviešu nacionāla valsts. Nevienai citai tautai neatkarīga Latvijas valsts nebija tik kardināli vajadzīga kā latviešiem.”
Latvijas valsti Neatkarības karā bija izcīnījuši mūsu karavīri, un par tās atgūšanu iestājās nevardarbīgās cīņas karavīrs G. Astra. Kad viņa soda izciešanas vietā Mordovijā ieradās varasvīri, viņš atsaucās kā karagūsteknis. Pārsteigtajam krievu virsniekam latvietis paskaidroja: mana valsts ir okupēta un ir ar jums kara stāvoklī. Jūs esat lauzuši 1920. gadā parakstīto miera līgumu. Tieši tā – kā karavīru – viņu jau faktiski bija novērtējis režīms, jo 1961. gadā viņu tiesāja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls.
Lai arī kompartijas režīms bija okupējis un rusificēja mūsu Dzimteni, taču tas nespēja okupēt un rusificēt G. Astru pašu. Jo viņš piederēja patiesībai un citai vērtību sistēmai. Krievu disidents Andrejs Siņavskis, kurš publicēja G. Astras “Pēdējo vārdu”, rakstīja: “KGB uzskata G. Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers.” Kā liecina līdzgaitnieki: Gunāra Astras iekšējā pārliecība nepazina šaubas. Gunārs ap sevi izstaroja spēku un paļāvību. Šī pārliecība neļāva viņam klusēt, bet lika to apliecināt saviem tautiešiem.
Pēdējā vārda nobeigumā viņš saka jau par hrestomātiskiem kļuvušus vārdus: “Es ticu, ka viss, kas te notiek, izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Tik tiešām – tas bija viņa kredo, ticības apliecība vistiešākajā veidā, jo nekāda fiziska acīmredzamība un prāta spriedumi neuzrādīja ļaunā murga beigas. Tam varēja tikai ticēt. Bet saskaņā ar sv. Rakstiem ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.
Protams, G. Astra ir izcils latviešu tautas brīvības cīnītājs, varonis. Mums gan vajadzēja gandrīz 30 gadus, lai viņu apbalvotu ar Viestura ordeņa pirmo šķiru un ieceltu par šī ordeņa lielkrusta komandieri.
Var un vajag viņu pelnīti slavēt un cildināt, bet ko mēs paši no tā gūsim? Viņš nu būs glorificēts, bet kas mums no tā? Vai būsim atpirkušies no vārdos neizteiktas vainas apziņas, ka paši nedz toreiz, nedz arī tagad gana daudz veicam tās idejas vārdā, kuras dēļ viņš upurējās? Viņa varonība kontrastē ne tikai ar okupācijas režīma nekrietnību, bet diemžēl arī ar mūsu – klusējošā vairākuma – toreizējo gļēvumu, neuzņēmību un mazdūšību. Vispirms vajadzēja būt dažiem gandrīz vientuļiem pretestībniekiem, tad nelielai organizācijai – Latvijas neatkarības kustībai, tad helsinkiešiem, un tikai tad sāka runāt latviešu inteliģence un modās pārējā tauta.
Gunāra Astras vēsturiskais piemērs rāda – latviešu tautai par savu pastāvēšanu būs jācīnās vienmēr – fiziski, morāli, garīgi – visādi. Mūsu uzdevums ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei.
G. Astra cīnījās ar totalitārismu, kad katram pašam vajadzēja saprast, kādā valstī viņš dzīvo, kas ir aizliegtā lasāmviela, nevēlamās runas, tabuētās tēmas un nepieļaujamās domas. Lai G. Astra nepaliktu tikai cildināmā vēsturē vien, uzdosim sev šodien grūtus un neērtus jautājumus:
• Kāda veida garīgās un morālās okupācijas režīmā mēs paši dzīvojam šodien?
• Kuras ir politkorektuma tabuētās tēmas mūsu sabiedrībā?
• Par ko mēs izvairāmies diskutēt un labāk dodam priekšroku apspriest to virtuves apstākļos?
• Kāpēc joprojām daudz no G. Astras Pēdējā vārda skan tik sāpīgi un pazemojoši aktuāli?
• Kāpēc latviešu kā valsts valodas stāvoklis joprojām ir problēma mūsu valstī?
• Kāpēc maz vai nemaz nerunājam par latviešu tautas politiskām tiesībām pašiem noteikt savu valsts likteni?
• Kāpēc tikai paklusām dzird atzinumus, ka mums uzspiestā integrācija faktiski ir izgāzusies? Pat “Providus” nesenais pētījums atzīst, ka latviešiem joprojām mēdz būt sajūta, ka Latvijas krievi nevēlas Latvijas neatkarību vai neatzīst latviešu valodu par vērtību.
• Vēsturiskais taisnīgums daudzos gadījumos nav ticis atjaunots vai ir jau nokavēts. Vēl pirms trim gadiem Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova sacīja, ka Latvijā bijusi tikai ekonomiskā taisnīguma atjaunošana, bet dvēseles dziedināšana caur lustrāciju diemžēl nav notikusi.
Ieklausīsimies G. Astras diagnosticējošajā spriedumā: “Lielākā problēma ir tā, ka daudzi mūsu cilvēki ir “izļurbāti”. Viņu domāšana un rīcība ir latviešu tautai sveša. Pusgadsimtu radināti pie akla mietpilsonisma un samierināšanās. Varbūt, ka tas joprojām ir par mums?”
Ir nodoms 15. decembrī atklāt G. Astram pieminekli pie kādreizējās LPSR Augstākās tiesas ēkas, kur viņš režīmam veltīja savus pravietiskos un pašu režīmu tiesājošos vārdus. Mums šis piemineklis ir ļoti vajadzīgs. Ne tādēļ, lai nomierinātu savu pilsonisko sirdsapziņu, ka nu esam paveikuši savu vēsturisko pienākumu pret viņu, bet gluži pretēji – lai tas mums neliktu miera, urdītu, mudinātu, skubinātu izrauties no mietpilsoniskā komforta meklējumiem un atgādinātu, ka G. Astras upurim tikai tad ir nozīme, ja mēs būsim tā cienīgi. Ja mēs patiešām gribēsim būt latvieši, savas valsts patrioti.
Man ir priekšlikums: kā nākamo ir jāveido pieminekli tam, par ko cīnījās un upurējās G. Astra un daudzi Latvijas patrioti pirms viņa: proti, visai latviešu nācijai! Tam jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām ļeņinekli. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota. Bareljefu var sākt ar uzvaru Saules kaujā 1236. gadā un turpināt ar citām 13. gadsimtā un vēlāku laiku mūsu senču pretestību un uzvarām. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas uzplaukums, nacionālās jaunatnes un partizānu cīņa pret okupantiem 1940.–1941. gadā, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretestībnieki, Atmoda. Katrā posmā – izcelt kādus. Un noteikti parādīt kā simbolus – vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus – zināmos un nezināmos.
Jo mūsu vēsture ir ne vien apspiesto un izmantoto vēsture, bet daudzkārt vairāk un svarīgāk – brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture! Un G. Astra ir viena no daudzām zvaigznēm pie mūsu brīvības cīņu debesīm. Jo astra latīniski nozīmē – zvaigzne.
