“Daudzas dzimtas tika iznīcinātas līdz pēdējam ģimenes loceklim.” Intervija ar Emīlu Gaili 24
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Leģionāru piemiņas dienā Lestenes Brāļu kapus pirmo reizi neapmeklēja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) Goda priekšsēdētājs leģionārs Edgars Skreija. Gadi neizbēgami rit, un sirmgalvis bija spiests palikt mājās. Viņa vietā runu teica Emīls Gailis.
Tiesa, viņš jau vairākus gadus ir oficiālais biedrības vadītājs, taču līdz šim vairāk palicis ēnā un lielākoties veicis organizēšanas darbus, kas pašiem leģionāriem (jaunākajiem no viņiem ir jau 95 gadi) vienkārši nav pa spēkam. Šogad gājienā piedalījās leģionārs Edgars Vēveris (99 gadi), kā arī Lestenes piemiņas pasākumā bija ieradies leģionārs Jānis Tauriņš (100 gadi).
Laiks nav pielūdzams. Atceros, cik spēka pilni bija leģionāri pagājušā gadsimta 90. gados, kad atjaunoja savu cieņu sabiedrības acīs un nokratīja visu to pazemojumu no pleciem, ko bija spiesti nest visus padomju gadus. Nemaz tik viegli negāja, jo ne visa sabiedrība un prominences leģionārus tik vienkārši gribēja pieņemt. Bet Nikolajs Romanovskis ar savu lielo augumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē gāja kā tanks un pērkondimdošā balsī teica pirmklasīga oratora cienīgas runas. Edgars Skreija pa to laiku kopā ar palīgiem visā Latvijā no grāvjiem un sētmalām raka ārā kritušos biedrus, un ne visi divreiz jaunāki vīri turēja viņam līdzi. Bija arī Emīls Ingus Gailis, kurš deva un organizēja lielu daļu finansējuma Brāļu kapiem. Sabiedrība un vara palīdzēja leģionāriem, bet lielākais smagums gūlās uz šiem trijiem vīriem.
E. Gailis: Tas tā bija. Bet es uzreiz gribu pateikt, ka es neesmu tas Emīls Gailis. Emīls ir mūsu dzimtas vārds četrās paaudzēs. Esmu nosaukts par godu savam vecvectēvam Johanam Aleksandram Emīlam Gailim. Arī mans dēls ir Emīls Gailis. Jūsu minētais Emīls Gailis ir mana vectēva brālis, leģionārs, kurš pirms iesaukšanas leģionā Latvijā bija sācis mācīties Rīgas Valsts tehnikumā un strādāja “VEF”, vēlāk izgudrotājs un veiksmīgs uzņēmējs, rūpnieks.
Pēc kara nokļuvis Anglijā, kur turpinājis karjeru un ticis pie turības. Atmodas gados braukāja pa Kurzemi, pārstaigāja kauju vietas un domāja ar saviem cīņu biedriem, kādi varētu izskatīties leģionāru Brāļu kapi. Arī viņa abi brāļi Ziedonis un Censonis bija leģionāri. Pēc kara Latvijā atgriezās tikai mans vectēvs Censonis Gailis, kuru iesauca leģionā 1943. gada martā no Bulduru Dārzkopības tehnikuma, tā saucamajā pirmajā tūkstotī.
Tas īsumā, lai saprastu, no kuriem Gaiļiem esmu cēlies. Esmu dzimis Lāčplēša dienā. Pēc Mālpils Celtniecības tehnikuma sāku studēt būvinženieros RTU. 1994. gadā, kad no Latvijas izveda pēdējās Krievijas armijas daļas, es, patriotisma vadīts, brīvprātīgi pieteicos dienēt Latvijas armijas obligātajā dienestā Vārmes mācību centrā Ventspilī – ar domu, ka rudenī stāšos Aizsardzības akadēmijā. Tomēr vēlāk nonācu profesionālajā armijā – Baltijas Miera bataljona latviešu kaujas rotā, kurā mūs apmācīja latviešu un britu instruktori.
Pēc apmācībām mūs zviedru bataljona sastāvā nosūtīja uz Bosniju un Hercegovinu – tā bija pirmā jaunās Latvijas armijas miera uzturēšanas misija. Pēc trīs gadu dienesta atgriezos Rīgā pie studijām, studēju vēsturi un jurisprudenci. Kopš 2012. gada esmu Nacionālo karavīru biedrībā. 2018. gadā Edgars Skreija lūdza, lai uzņemos biedrības vadību. Kā karavīrs karavīram nevarēju pateikt nē. Kad nopietni apjautu mantojumu, sapratu, kāda atbildība tā ir. Redzēju, cik ļoti strauji aiziet sirmie karavīri un pievienojas saviem cīņu biedriem tur, augšā. Teicu viņiem, kamēr nav uzņemti jauni biedri, ierindu atstāt ir aizliegts.
Par jauniem biedriem teicāt, lai biedrības darbība neizbeigtos kā Lāčplēša Kara ordeņu kavalieru biedrība 1997. gadā, kad aizgāja pēdējais kavalieris?
Latvijas Nacionālo karavīru biedrība ir svarīga visu paaudžu karavīriem un pat nākamajām karavīru paaudzēm. Svarīga valstij, kas pie aktīvas abpusējas civilmilitāras sadarbības var dot lielu pienesumu nākotnē. Tā ir sargājama, uzturama, līdzīgi kā Dziesmu svētku kustība.
Biedrībai ir tieša saikne ar mūsu Neatkarības kara karavīriem, kalpakiešiem, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Un pat vēl senākiem karavīriem, jau kopš pirmās latviešu atmodas 19. gadsimtā, kad latviešu studenti izlēma palikt par latviešiem, nevis pārvācoties vai pārkrievoties labākas karjeras dēļ. Jau no tiem laikiem sākās cīņa par savu valsti, nevis tikai kopš 1918. gada.
Globalizācija, kovids, karš Ukrainā ir lieli izaicinājumi pastāvēšanai visām biedrībām arī šodien. Karavīri ir un būs, tie ir mūsu drošības garants un tautas pamats. Pēc aktīvā dienesta biedrība būtu tā vieta, kur var palikt uzticīgs saviem ideāliem un pacīnīties ar spalvu par dažādiem jautājumiem, aktualitātēm, problēmām, kas skar karavīru tēmu, valsts pamatus, drošību, savstarpējo palīdzību. Pašiem jāapzinās, ka tikai kopā varam kaut ko panākt, izcīnīt, ka pašiem jāpieliek roka, nevis tikai jāgaida, kad kāds cits tavā vietā izdarīs.
Paldies profesionālā dienesta karavīriem, zemessargiem, studentiem, akadēmisko mūža organizāciju biedriem, karavīru mazdēliem, mazmazdēliem, kuri papildināja un papildinās karavīru biedrības rindas.
Pēc Lestenes Brāļu kapu izveides darbs nav apstājies. Ir izveidota Latviešu karavīru piemiņas biedrība “Lestene”, kuras sastāvā ir pasaules “Daugavas vanagi”, mūsu biedrība, Latviešu Virsnieku apvienība, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, fonds “Namejs”, Ģenerāļu klubs, Lestenes Luterāņu draudze. Kopā ar Tukuma novadu tiek turpināts darbs pie Kurzemes kauju muzeja, kas atrodas pretī Lestenes Brāļu kapiem, otrpus ceļam. Jau vairākus gadus tur izveidota piemiņas istaba, bunkurs.
Sadarbībā ar Kuldīgas novada domi un Rendas Nacionālās pretošanās muzeju notiek darbs pie ieceres izveidot piemiņas vietu Kabiles centrā tiem nacionālajiem partizāniem leģionāriem, kuri 1945. gada Ziemassvētkos uz vienu dienu atbrīvoja Kabili un uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Šeit noteikti ar lepnumu pieminēšu savu otru vectēvu leģionāru Albertu Daukšu. Kā rakstīts čekas materiālos: “Alberts Daukšs izšāva raķeti, un uzbrukums Kabilei sākās ..” Viņš bija viens no nedaudzajiem leitnanta Pakuļa grupas vīriem, kurš izdzīvoja. Notiesāts, 15 gadus pavadījis Vorkutas lēģeros.
Esam iecerējuši izdot grāmatu sēriju par mūsu izcilākajiem karavīriem, kuri grūtos un smagos brīžos uzņēmušies atbildību, vadību. Darbs notiek pie grāmatām par kalpakieti, Kara skolas priekšnieku, 15. divīzijas 32. pulka komandieri un “Daugavas vanagu” dibinātāju, pulkvedi Arvīdu Krīpenu un kalpakieti, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri pulkvežleitnantu Fridrihu Zommeru-Vasarieti, kurš ar Studentu rotu apsargāja 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas vietu un vēlāk, Bermontiādes laikā, spēlēja lielu lomu Rīgas nosargāšanā.
Kā saprotu, jums priekšā daudz praktisku lietu risināmas. Tādas bija arī jūsu priekšgājējiem – Lestenes Brāļu kapi vien ir ko vērts –, bet viņiem bija svarīgi arī emocionāli atgūties. Atceros, ka Skreija man stāstīja, ka padomju laikā strādāja par autobusa šoferi un viņam nācies uz savu cīņu vietām vest bijušos pretiniekus – padomju armijas veterānus – un klausīties viņu “varoņstāstus”. Varam iedomāties viņa sajūtas. Savukārt Romanovskim acīs bija asaras, kad viņš atcerējās, ka soda nometnes laikā, bada spiesti, aplaupījuši gruzīnu zemnieka pajūgu un kā grauzuši koku mizas.
Tas tiesa. Padomju impērijas ļaunums bija neizmērāms un metodes neaprakstāmas. Romanovskis sarunā ar mani arī atcerējās, ka uzreiz pēc atbrīvošanas bada apstākļos viņiem dotas sālītas siļķes. Pēc tam, pie akas sadzērušies ūdeni, daudzi turpat arī pakrituši, nobadinātais organisms nav izturējis šādu eksperimentu. Arī no šīs nometnes 2000 leģionāriem izdzīvoja puse. Latvijas valsts joprojām nav izveidojusi piemiņas vietu Gruzijā mūsu karavīriem, kas cieta šajā nāves lēģerī. Mūsu vidū vēl ir aculiecinieks – leģionārs, dobelnieks Laimonis Ezergailis.
Leģionāriem atmoda nāca kā milzīgs uzrāviens. Neskatoties uz gadu nastu, viņi demonstrēja milzīgu cīnītāju garu informatīvajā karā, un dzīvi esošie to joprojām turpina darīt. Stāvēja un stāv kā mūris, neraugoties uz melu propagandu. Tas nebija un nav viegli, zinot Latvijas sarežģīto vēsturi, kaut gan patiesībā jau nekā sarežģīta tur nav. Tā ir latviešu cīņa par savu valsti.
Mums šodien visiem patīk teikt – ukraiņi cīnās mūsu vietā. Informatīvā kara apstākļos leģionāri ir cīnījušies visu laiku mūsu vietā, arī par tiem, kuri gļēvi izvairījušies no leģionāru tēmas un pat iekārtojušies augstos valsts amatos. Es pat teiktu vairāk, tādi nedrīkst turpmāk ieņemt amatus un pārstāvēt Latviju.
Jautājumam – kas bija un ko gribēja leģionāri? – nevajadzētu vairs būt darbakārtībā.
Ne velti 16. marta pasākumā Lestenē visi runātāji piesauca ukraiņu karavīru varonīgo cīņu pret krievu okupantiem, tur Brāļu kapos ir arī piemiņas vieta ukraiņiem.
Pateicoties Ukrainai, mums vieglāk skaidrot Eiropai savu vēsturi. Līdz šim Baltijas valstis no Krievijas tika aplietas ar tādām propagandas samazgām, ka mums grūti bija skaidrot pasaulei savu taisnību. Notikumi Ukrainā Eiropai atvēruši acis, un visi saprot, kas bija PSRS un ir Krievija.
Cik leģionāru vēl ir šajā saulē?
Latvijā ir zināmi ap 30. Pasaulē, iespējams, vēl tikpat. Bet es gribētu atgādināt, ka Nacionālo karavīru biedrību dibināja 1923. gada 1. jūlijā Neatkarības kara cīņu dalībnieki, kalpakieši, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, un leģionāri jāuzskata par viņu dēliem. Tāpēc uzskatu, ka ir tikai loģiski, ka viņu stafeti, karogu pārņem bijušie un esošie karavīri un zemessargi. Kā teica Skreija, Maskava tikai priecātos, ja viņš biedrības karogu nodotu muzejā.
Paskaidrojiet, kāpēc jaunajai paaudzei mūsdienu modernajā pasaulē, kur ne reāli, ne virtuāli nav robežu civilizētām vērtībām, būtu jēga no jūsu biedrības, protams, ja neskaita vēsturiskās atmiņas kopšanu?
Tā ir vieta, kur satikties domubiedriem. Lai arī cik mēs būtu aizņemti darbā un ģimenē, vismaz 10% jāvelta sabiedriskajam darbam. Protams, piemiņas pasākumu organizēšana prasa daudz enerģijas, bet ir arī citas lietas, ko darīt. Karavīra balss būtu jādzird par visiem valstij svarīgākajiem notikumiem. Citādi kā sanāk: neatkarību izcīna karavīri, par valsts drošību rūpējas karavīri, bet pēc tam viņus pastumj malā. Tā tas bija arī pēc Brīvības cīņām pagājušā gadsimta 20. gados.
Vai šajos laikos daudzi bijušie karavīri ir augstos valsts pārvaldes amatos? Viņu vietā ko tik tur mēs reizēm redzam un tik brīnāmies par viņu izdarībām, uzvedību un savtīgumu… Vienmēr esmu iestājies par somu modeli – ja neesi izgājis militāro dienestu, tad valsts pārvaldē, ar retiem izņēmumiem, amatus nevar ieņemt. Šai ziņā ar lielu interesi varēsim vērot, kā veidosies jaunā Ukrainas valsts pēc uzvaras karā ar Krieviju.
Tagad redzam, ka nepieciešams valsts aizsardzības dienests, jo armijā trūkst cilvēku. Ukrainas piemērs rāda, cik tas svarīgi. Tikai kazarmu režīmā var izaudzināt disciplinētu karavīru un izveidot saliedētas, spēcīgas, lielas vienības. Vēl svarīgāk, kad šādi karavīri pēc tam ienāks civilajā dzīvē un spēs aizstāvēt sevi, savu ģimeni un spēs darboties komandā. Sabiedrība no tā tikai iegūs.
Apritējis gads, kopš ir karš tepat netālu, bet par valsts aizsardzības dienestu vēl spriež, diskutē! Tagad, ceru, karavīros ieklausīsies vairāk. Pārāk daudz dīvānu ekspertu un sociālo tīklu varoņu. Tad, kad jādara, nav neviena vairs.
Lielu pienesumu redzu no studentu akadēmiskām organizācijām, kuru biedriem ir izglītība, patriotisms ir pašsaprotama lieta, ir pēctecība, pieredze, spēja strādāt un risināt domstarpības demokrātiski un kuri tur doto vārdu. Tāds ir mans redzējums. Atceramies no Brīvības cīņu vēstures Studentu rotu. Kad Ulmaņa Pagaidu valdība 1919. gadā atkāpās no Rīgas, apsardzi tai nodrošināja studenti. Ieradās visi, izņemot vienu studentu, kurš bija aizgulējies. No pārējām armijas vienībām daudzi bija jau dezertējuši, gaidīdami sarkanos latviešu strēlniekus.
Rīt – 25. marts, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Represijās cieta arī daudzi karavīri, tostarp tie, no kuriem daudzi pēc kara pārtapa par nacionālajiem partizāniem. Tāpat cieta tūkstošiem civilo cilvēku.
Par to jārunā, un to nedrīkst aizmirst. Jo ļaunuma impērija nav zudusi. Tā pati impērija, kas tik daudz ļaunuma un posta nodarīja Latvijas tautai, tagad plosās Ukrainā, tostarp veic represijas pret nevainīgiem cilvēkiem okupētās teritorijās: arestē, spīdzina, piespiež sadarboties, ar varu izved.
To visu latviešu tauta ir piedzīvojusi. Noteikti jāatceras represētie un nomocītie: reta tā dzimta, kurā nav bijis vismaz kāds arestēts, tiesāts, izsūtīts, iesaukts vai kritis svešā armijā. Daudzas dzimtas tika iznīcinātas līdz pēdējam ģimenes loceklim, par tām vairs nav neviena, kas pastāsta. Personīgi man ir garš saraksts, esmu daudz vācis arhīva materiālus.
Represijas pret mūsu tautu var atkārtoties. Tā bija ļoti augsta maksa. Domāju, ka esam mācījušies no 1939. un 1940. gada kļūdām, kad visi gaidīja armijas virspavēlnieka pavēli pretoties un to nesagaidīja. Tagad, pat ja arī tehniski tādas pavēles nebūs, katrs karavīrs, zemessargs zina, ka viņam ir tiesības un pienākums aizsargāt savu zemi un tautu no ienaidnieka, no pirmā brīža, kad robeža tiek šķērsota. Pareizs lēmums bija iestāties NATO. Ja to nebūtu izdarījuši, mūs gaidītu Ukrainas un Gruzijas liktenis.
