Egils Līcītis: Kad sakām – Nils, nedomājam – bezgalīgs 14
Savā ziņā Nilam Ušakovam kā Rīgas galvam nebūtu ne vainas. Vadītāja atvērtība minama kā domes priekšsēdētāja labas pārvaldības prakses paraugs pirmām kārtām. Nila savilktie informatīvie tīkli un iedibinātās socializēšanās točkas diennaktī ir slūžām vaļā 24 stundas pilnvērtīgai pilsētnieku apziņošanai. Rīta agrumā mērs bahilās izstaigā dzemdību iestādi, kur mazuļi šūpuļos taurē ar daudzbalsīgu – sveiks, labais onkuli. Tad kopā ar dārzu tresta ļaudīm dobē ierušina pirmos dēstus pavasara apzaļumošanai. Tālāk skriešus uz būvbedri, lai ar brigadiera ķiveri galvā un ķelli rokā iemūrētu pamatakmeni sociālajai veco ļaužu mītnei, un vakarpusē sapucējies Ušakovs pagūst atvērt kādu garīgo telpu, mākslas izstādi vai popsas koncerta skatuvi. (Jācer, kā atklājis, tā novāks no postamenta to drausmīgo gigantisko šimpanzi Kronvalda parkā, ko skulptors animālists tvaikā radījis, vēstot par dzīvnieku nemirstīgo lomu zinātnes, tehnikas izmēģinājumos un kosmosa tāļu sasniegšanā.)
Naktī mērs neguļ, vālē pa apkaimēm, daudzstāveņu masīviem, bulvāriem, laukumiem, knipsēdams ainaviskākos skatiņus. Noslēgumā īsa nosēšanās Nikolaja Valles ģimenes dārziņā, kur no rīta pamodies pensionārs berzē acis – kas pa tumsiņu visus gurķus aplasījis, ērkšķogas noēdis.
Astoņu gadu valdīšanas periodā viscaur atradusies Nila enerģijas laukā no piedzimšanas pilsētai piederošā slimnīcā līdz izlaiduma valsim, no zagsa Mendelszona marša līdz izvadīšanai sēru vītoliem apstādītā municipālajā īpašumā – pašvaldības kapsētā.
Rīgā nav antisanitāru apstākļu, pilsētas kanāls nav izkāpis no krastiem, ielas caurmērā izbraucamas. Ja kāds dusmīgs, ka Ušakovs runā ar skolēniem krieviski, tad viņam ir protekcija no latviešu politiķiem, kuri, sastapušies ar “krievu tautības cilvēkiem”, tūlīt aizmirst valsts valodu, jo kā tad, ellē, cittautieši sapratīs, ko viņiem grib ieborēt. Citi sašutuši, ka Nils 9. maijā uzrāpjas piemineklī atbrīvotājam zaldātam pikpaunā, bet nav noslēpums, ka tas notiek uz atsevišķi ņemtas “Saskaņas” vēlētāju publikas pieprasījumu.
Bet kas nav nokārtots – ka ne visi rīdzinieki ir bieži viesi Nila reklamēšanās kanālos un samērā maz patērē uzskatāmās aģitācijas materiālu, tā arī neuzzinot par iemūžinātiem mēra varoņdarbiem. Šie vēlētāji TV ekrānā pagūst nopētīt lielvecāko tikai no mugurpuses, attālinoties no vajātāja ar mikrofonā sagatavotu neērtu jautājumu par notikušām izšķērdībām un nekārtībām. Un, kad nav nošķūrēts sniegs, pilsētas galva vispār kaut kur izkūpējis. Problēma ir, ka uzticības kredītu politiķim neiebudžetē uz mūžu un par Rīgas mēru nestrādāsi, līdz kamēr pārvietosies ar štociņu. Amata pilnvarām ir zināms periodiskums, un pat sociāldemokrāti pie varas jāpamaina. Bez šaubām, būs bēdu sagrauzti, šņukstoši līdzjutēji, ka vēlēšanās sarkanie cietīs fiasko, taču pašreizējā draudīgā situācijā, kā NATO spēki koncentrēti pie Krievijas robežām, tā visgarām rātsnama vārtiem pulcējas Nila oponentu līdz zobiem bruņotas formācijas, jedritvaikociņ, karapūļi!. Varbūt Rīgā dzīvojošie ukraiņi vairs nevēlēsies balsot par saskaņieti, varbūt piedāvājumi par vēl treknākām brīvbiļetēm šķitīs sakarīgāki un varbūt rīdziniekiem patiks, ka solīs tīrīšanas ar “Saskaņas” čomiem piebāztā aizdambētā sistēmā. Ušakovs ar varoņa starojumu piepilda daudzu sapņus, bet kādam jāgādā arī par kanalizāciju, lai lietusgāžu ūdeņi notecētu, jānodrošina, ka uz trotuāriem pārtrauc kaisīt sāli, jāatjauno latviska Latvijas galvaspilsēta. Vēlētājiem būs daudz deleģējamu uzdevumu.
