Vai Latvijā būtu lietderīgi atjaunot obligāto militāro dienestu? 11
Nē, tas nebūtu lietderīgi. Piecus gadus – no 1992. līdz 1997. gadam – esmu strādājis Aizsardzības ministrijas struktūrā, kas nodarbojās ar pilsoņu iesaukšanu obligātajā dienestā. Tolaik to sauca par Valsts dienesta pārvaldi. Mans viedoklis ir balstīts pieredzē un faktu analīzē. Kad bija obligātais dienests, reāli iesaukt varējām tikai vienu piektdaļu karaklausībai pakļauto, pārējie vai nu bija ar likumu neiekļauti, vai arī izvairījās. Neviens no tiem, kas izvairījās, netika sodīts. Tas radīja sociālo netaisnību un liecināja par tiesisku nihilismu, jo vieniem bija jāpavada dienestā desmit mēneši, bet citi varēja to nesodīti ignorēt. Taču mans galvenais arguments – no kaujas spējas viedokļa obligātais dienests ir neefektīvs. Bruņotie spēki visu laiku ir mācību režīmā, tomēr nesasniedzot tādu kaujas spēju, kāda mums tagad ir regulārajās vienībās un Zemessardzē.
Tas, ko darām brīvprātīgi, aiz pārliecības, nevis piespiedu kārtā, piešķir spēku. Karš Gruzijā un Ukrainā daudziem ir atvēris acis, zinu, ka pagājušajā gadā bija vērojams milzīgs pieplūdums gan Zemessardzē, gan profesionālajā dienestā – Aizsardzības akadēmijā iestājās vislielākais jauno kadetu skaits. Ko varat teikt tiem, kas vēl nav izlēmuši, kļūt vai nekļūst par zemessargu?
Pirmkārt, tas ceļ pašapziņu un rada piederības sajūtu. Mums ir plāns dot iespēju Zemessardzē iesaistīties arī tiem, kas nevar veltīt apmācībām tik daudz laika, tomēr vēlētos atbalstīt Zemessardzi. Piemēram, tie, kam ir C kategorijas autovadītāja apliecība, vai IT speciālisti varētu dažās dienās iemācīties šaut, izjaukt un salikt ieroci. Protams, mums ir prieks, ka, par spīti demogrāfiskai bedrei, Zemessardzē un regulāro vienību dienestā pagājušajā gadā bija vērojams tik liels pieplūdums, ka gan Zemessardzi esam atjaunojuši pilnā apjomā, gan NBS ieguvis plānoto pilna laika karavīru skaitu.
Ik gadu apmēram desmitā daļa zemessargu aiziet – vieni iestājas regulārajā dienestā, citi sāk strādāt Iekšlietu ministrijas sistēmā, kas nav savienojams ar atrašanos Zemessardzē, kāds sasniedz piecdesmit piecu gadu vecumu, kāds izbrauc no valsts, kāds nomirst. Tālajos 90. gados zemessargs bija piecdesmitgadīgs vīrs ar bārdu, tagad situācija ir mainījusies. Pagājušā gadā 20. augustā parādē Rīgā tie nebija speciāli atvesti jaunieši, tie bija reāli zemessargi. Tagad sešdesmit procenti zemessargu ir vecumā līdz trīsdesmit gadiem. Kad es paskatos uz Zemessardzi, man ir skaidra un efektīva atbilde austrumu kaimiņam: mums Latvijā ir jaunatne, kas veido šo valsti un ir gatava to aizstāvēt. Prieks arī par to, ka pēdējā laikā ļoti aktīva ir Jaunsardze, kas liecina, ka jauniešos nostiprinās valstiskuma sajūta. Ne visi no viņiem kļūs par karavīriem, taču viņi visi būs Latvijas patrioti.
Zemessardzē ir arī sievietes. Līdz Izraēlas armijas līmenim netiekam, tomēr ir ar ko lepoties.
Jā, astoņpadsmit procenti sieviešu – tas ir vērā ņemams skaitlis. Līdz Izraēlas armijas līmenim netiekam, taču līdz tam netiek neviens. Tas attiecināms ne tikai uz sieviešu skaitu dienestā. Esmu diezgan nopietni studējis Izraēlas armijas pieredzi. Viņu lielākais trumpis ir nācijas konsolidācija. Tāda spēka nav ne ASV, ne Ķīnai, ne Krievijai. Viņi var simtprocentīgi mobilizēties septiņdesmit divu stundu laikā. Neviens cits to nespēj. Cilvēki stāv rindā četrus piecus gadus, lai varētu dienēt Izraēlas armijā. Tā ir ļoti labi bruņota un apmācīta armija ar izcilām aizsardzības spējām. Izraēlai visapkārt ir desmitkārt lielākas armijas, taču tās neuzdrīkstas iet iekšā. Protams, mēs šo pieredzi nevaram kopēt, jo situācijas ir atšķirīgas un arī ģenētiskais kods ir atšķirīgs, tomēr daudz ko varam mācīties.
Pirms jūsu apstiprināšanas bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks teica: ar ģenerālmajora Leonīda Kalniņa iecelšanu NBS komandiera amatā Latvijas bruņotie spēki iegūtu īstu kaujas virsnieku, nevis parketa ģenerāli. Esat bijis gan Izlūku mācību centra komandieris, gan Zemessardzes štāba Operatīvās plānošanas pārvaldes priekšnieks, gan Irākā ASV vadīto koalīcijas spēku operācijā Latvijas kontingenta komandieris un multinacionālās divīzijas štāba plānošanas daļas priekšnieka vietnieks. Vai ir kāda epizode, kas visspilgtāk iespiedusies atmiņā?
Noteikti tā ir Irāka, kur ar septiņdesmit Latvijas karavīriem pavadīju septiņus mēnešus. Pēdējos mēnešus mūsu bāzi katru nakti intensīvi apšaudīja. Kad kontingents bija jāpārvieto uz Latviju, lai saglabātu slepenību, grozījām pārvietošanās grafiku, reālos datus nepaziņojot nevienam. Es jutos personiski atbildīgs par katru karavīru viņa sievas un mātes priekšā. Atgriezāmies visi. Komandierim tas ir lielākais gandarījums. Tad sirmiem matiem un rievām pierē nav nozīmes.
Jūs saņēmāt Viestura ordeni 2008. gadā, vēl būdams pulkvežleitnanta pakāpē. Kādas sajūtas bija un ko šis apbalvojums jums nozīmē?
Tolaik biju Operatīvās plānošanas pārvaldes priekšnieks. Ekonomiskās krīzes laikā mums izdevās paveikt šķietami neiespējamo – pusotra gada Zemessardze saņēma minimālu finansiālu atbalstu, tomēr zemessargi nāca un mācījās, turklāt ļoti labi mācījās. Vienīgais, ko tolaik varējām, – viņus paēdināt. Apbalvojums liecināja ne tikai par mana, bet visas komandas darba novērtējumu. Mēs spējām noturēt Zemessardzes ideju un pat attīstīt to. Par to, ka tolaik es vēl biju pulkvežleitnanta pakāpē, īpašs gandarījums. Šajā pakāpē tik augsts apbalvojums bieži netiek piešķirts.
NATO spēku integrācijas vienības Operatīvās pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Saimons Bedmens nesen paziņoja, ka NATO Speciālo uzdevumu vienība nepieciešamības gadījumā Latvijā spētu izvietoties četrdesmit astoņās stundās vai pat ātrāk. Vai mēs varam noturēties četrdesmit astoņas stundas?
Varam noturēties. Esam apmācījuši gan pilna laika karavīrus, gan zemessargus veikt uzdevumus un pieņemt patstāvīgus lēmumus arī tad, ja tiktu pārtraukta komunikācija ar centrālo vadību. Modelējam situācijas, mācām darboties patstāvīgi. Nesen ir veikti grozījumi Drošības likumā, tagad tā 25. pants nosaka, ka ikvienam pilsonim, kas ir militārā dienestā, tātad gan karavīram, gan zemessargam, ir jāaizstāv valsts, arī nesaņemot pavēli. Tas nozīmē, ka militārpersona ir atbildīga par šī likuma panta izpildi likumdevēju, valsts un sirdsapziņas priekšā.
Ir daudz piemēru, kas rāda, ka skaitliski mazs karaspēks spēj uzvarēt cīņā pret daudz lielāku pretinieku. Arī Latvijas vēsture to apliecina. Brīvības cīņās mūsu karavīri spēja pieveikt skaitliski krietni lielākas armijas. Tas ir varonīgais latviešu gars, kas palīdz darīt lielus darbus. Tādēļ esmu pārliecināts, ka spējam aizstāvēt valsti arī daudz ilgāk. Taču ļoti svarīgs ir sabiedrības atbalsts. Tāpēc man tik ļoti rūp nācijas konsolidācija. Daudzi grib to izšūpot, tomēr esmu pārliecināts, ka kritiskā situācijā sabiedrība spētu mobilizēties aizsargāt savu valsti.
Vai jums ir brīvais laiks?
Patlaban strādāju 24/7 režīmā. Mājās par to saņemu pārmetumus, jo bieži aizdomājos par tiem uzdevumiem un idejām, ko vajadzētu atstāt kabinetā. Taču četri gadi ir īss laiks, kurā man jāpagūst īstenot visas tās idejas, kas pilnīgotu un attīstītu bruņotos spēkus. Tāpēc man vienkārši nav tiesību uz laiku sev.
Cik stundu atvēlat miegam?
Piecas. Man ar to pietiek.
Vai dzerat kafiju?
Nē.
Kur smeļat spēku?
Dienestā. No darba procesa, no cilvēkiem, ar ko strādāju, ar ko kontaktējos. Šodien sarunā ar jums es gūstu to pozitīvās enerģijas devu, kas mani iedvesmo un dod spēku.
