Vienoti Latvijai, esam nesalaužami. Saruna ar NBS komandieri Kalniņu 11
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku jaunieceltais komandieris LEONĪDS KALNIŅŠ ir pārliecināts, ka valsts drošības pamats ir Latvijas pilsoņu gatavība aizsargāt savu zemi.
Šis ir ļoti nemierīgs laiks, īpaši aizsardzības jomā. Kāpēc bijāt ar mieru uzņemties tik lielu atbildību?
Virsniekam tas ir liels gods. Tā ir iespēja īstenot projektus, ko esmu iesācis kopā ar bijušo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi. Piecus gadus komandējot Zemessardzi, man ir izveidojies skaidrs redzējums, kā turpināt būvēt un attīstīt Latvijas bruņotos spēkus, lai vairotu un stiprinātu mūsu valsts aizsardzības spējas, kā iesaistīt arvien lielāku Latvijas sabiedrības daļu daudzu militāro funkciju veikšanā, arī Zemessardzē.
Novembra beigās Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda Krievijas īstenoto hibrīdkaru. Decembra sākumā ASV Senāts pieņēma likumu par pretdarbību Krievijas regulāri izplatītai dezinformācijai. Rietumi beidzot ir sapratuši, cik prasmīgi, veikli un aktīvi darbojas Kremļa mediji, tiecoties izārdīt un sagraut jebkuru vērtību sistēmu, lai mazinātu ikvienas nācijas valstsgribu, tātad arī valsts aizsardzības spējas. Kā hibrīdkara apstākļos ir jādarbojas bruņotajiem spēkiem?
Mēs esam devuši zvērestu aizsargāt savu tēvzemi, tas nozīmē, ka ikviens karavīrs skaidri apzinās savu piederību Latvijai. Arī fakts, ka bruņoto spēku sastāvā ir viena no Baltijas valstīs spēcīgākajām brīvprātīgajām organizācijām – Latvijas Zemessardze – liecina par to. Protams, hibrīdkarš rada draudus, ko nedrīkstam neņemt vērā. Viens no tā izpausmes veidiem ir informatīvais karš, kura mērķis ir raisīt cilvēkos apjukumu, vairot nedrošību un bailes. Latvijas neatkarības pretinieki dara visu, lai sašķeltu Latvijas sabiedrību un sētu šaubas par pašu Latvijas valstiskumu. Tāpēc mums ir jādarbojas ne tikai kā militāram spēkam, bet arī intelektuālā jomā, jo mūsu galvenais mērķis ir sabiedrības konsolidācija. Ja sabiedrība Latvijā ir konsolidēta, jebkuri draudi – gan informatīvie, gan militārie – samazinās līdz minimālam riskam. Ikvienas valsts pastāvēšana balstās uz trim pīlāriem: uz sabiedrības gribas, uz prasmju kopuma un, protams, uz visas nācijas gara spēka. Ja mēs gribam savu neatkarīgu valsti, ja mēs protam to būvēt un esam spējīgi to aizstāvēt, tad mēs esam iekšēji stipri. Protams, bruņotie spēki nenodarbojas ar ekonomiskiem jautājumiem, mūsu galvenais uzdevums ir mācēt aizsargāt valstī uzcelto labklājību un stiprināt cilvēkos pārliecību, ka valsts – tie esam mēs paši. Ja katrs, kas šeit dzīvo, identificēsies ar Latviju, izjutīs valsti kā daļu no sevis, ar ko viņš ir lepns un par ko ir atbildīgs, mēs būsim neuzvarami.
Rudenī Latvijas sociālajos tīklos izskanēja apgalvojumi, ka Zemessardze nav pietiekami nodrošināta ar individuālo un kolektīvo ekipējumu, ka struktūrā veiktās pārmaiņas ir neefektīvas un kopumā Zemessardze nav gatava pildīt tai uzticētās funkcijas. To uzsāka kāds ar segvārdu Ivars Čiekurs, pārpublicēja interneta žurnāls “Puaro” un pēc tam arī krievu mediji. Cik pamatoti bija šie apgalvojumi? Vai to mērķis bija izgaismot problēmas un palīdzēt sakārtot lietas vai – gluži otrādi – mest ēnu un vājināt nācijas pašaizsardzības vēlmi un spēju?
Kāds bija mērķis, par to lai spriež Latvijas sabiedrība! Dažas no pieminētajām portālu publikācijām esmu lasījis. Es izmantoju katru iespēju uzzināt par stāvokli man uzticētajā jomā, turklāt ne tikai oficiāli no padotajiem, bet arī tiekoties ar karavīriem un zemessargiem. Esmu atvērts racionālai un pamatotai kritikai, taču publiski izteiktam viedoklim nevajadzētu paust personisku aizvainojumu un izplatīt nepatiesu informāciju. Fakti ir jāpārbauda. Ja tiek publicētas un pārpublicētas puspatiesības un meli, tas nāk par labu nevis Latvijai, bet gluži otrādi – tiem, kas vēlas graut mūsu valstiskumu. Ja kāds grib uzlabot situāciju – manas durvis vienmēr ir vaļā. Daudz kas no publikācijās minētā man nav jaunums, esam to pārrunājuši savā starpā, esam to teikuši medijiem. Mēs nekad neesam nolieguši, ka Latvijas aizsardzībai, īpaši Zemessardzei, ir nepieciešams lielāks finansējums. Valdība un nodokļu maksātāji ir mūs sadzirdējuši, kopš 2014. gada finansējums ir palielināts, daļa no tā tiek novirzīta Zemessardzes stiprināšanai. Tiesa, arī pagājušajā gadā, kad aizsardzībai tika atvēlēts 1,41 procents no IKP, mēs nevarējām nodrošināt Zemessardzi ar pilnīgi visu tai nepieciešamo. Un nevarēsim to izdarīt vēl vairākus gadus.
Par cipariem runājot, mazs, bet svarīgs iestarpinājums: 2016. gadā aizsardzības jomai tika atvēlēts 1,41 procents jeb 368 miljoni eiro, šogad – 1,7 procenti jeb 449 miljoni eiro, sākot ar 2018. gadu – divi procenti. Šāds nozares finansējums ir noteikts ar likumu, tātad no tā nevar būt nekādas atkāpes.
Tieši tā. Patlaban primārais ir ekipēt zemessargu individuāli. Esam simtprocentīgi nodrošināti ar formastērpiem, taču mums vēl ir nepieciešamas uzkabes, guļammaisi, individuālās aizsardzības sistēmas, mobilās platformas. Mēs to zinām, zemessargi to zina, esam šos jautājumus pārrunājuši.
Zemessardzes novadi – fundamentāli administratīvās struktūras – ir pārformēti brigādēs. Ko tas dod?
Kad 1991. gadā izveidojās Zemessardze, mums bija piecas brigādes, kas darbojās līdz 2003. gadam, kad tās pārveidoja par novadiem. Ideja bija aizgūta no lielajām valstīm, tomēr restrukturizācija nedeva gaidīto. Brigāžu komandieri tika pārsaukti par novada komandieriem, piesaistot pie ģeogrāfijas. Tagad mēs atkal atgriežamies pie brigādēm, kas ir nevis teritoriāli formējumi, bet kaujas vienības, līdzvērtīgas regulāro spēku brigādēm. Tā šos formējumus uztver arī sabiedrotie. Brigādēs iekļaujas bataljoni, kas būvēti pēc NATO standartiem, tās nav pagasta apakšvienības, kas spēj nodrošināt uzdevumu izpildi tikai savā lokālā teritorijā. Tiesa, mēs esam cieši saistīti ar dislokācijas vietu pašvaldībām un civiliedzīvotājiem, arī lielākā daļa zemessargu nāk no šīm teritorijām. Taču pēdējos desmit gados sasniegtais līmenis apliecina, ka brigādes ir eksteritoriāli formējumi, kas gatavi veikt sarežģītus uzdevumus jebkurā vietā. Piemēram, Afganistānā zemessargi ieradās vēl pirms regulāro spēku vienībām, bez piesegšanas kišlakos, tas ir, afgāņu ciematos, veicot ļoti specifiskus uzdevumus, nodrošinot sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem, kas zināmā mērā ir izlūkošanas funkcijas. Par zemessargu sagatavotības līmeni liecina arī tas, ka misijās viņi no mūsu sabiedrotajiem saņem visaugstāko atzinību līdzās pilna laika karavīriem.
Mums ir efektīva mācību sistēma, ko nemitīgi pilnīgojam. Piemēram, 2013. gadā mācībās Lielbritānijā piedalījās 2. novads, kas tagad ir 3. Zemessardzes brigāde Latgalē. Toreiz mūsu zemessargi saņēma visaugstāko novērtējumu, viņiem līdzās stāvēja Dānijas un Lielbritānijas regulārā dienesta karavīri. Tāpēc es izvairos teikt: profesionālā dienesta karavīrs un zemessargs. Es saku: pilna laika karavīrs un zemessargs. Dokumentos gan tas vēl ilgi tā paliks, jo termins ir apstiprināts likumos, tomēr svarīgi ir apzināties, ka sagatavotības ziņā zemessargs, kas izgājis pilnu apmācību ciklu, ir tāds pats profesionālis kā regulārā dienesta karavīrs.
