Karaostas dzīves un cilvēku vraki 2
2017. gada sākumā izdevniecība “Dienas Grāmata” lasītājiem atkal sarūpēja divus romānus sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”, proti, Ingas Ābeles romānu “Duna” un Andras Manfeldes romānu “Virsnieku sievas”.
Tas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, bet lasītāji jau pieraduši, ka grāmatas sērijā netiek izdotas secīgā kārtībā, taču šim apstāklim pat ir pozitīvs moments, jo lasītājs vēl vairāk iejūtas, tiek ierauts grāmatu varoņu 20. gadsimta vēstures notikumu labirintos. Sērija ir vērtība ne tikai tādēļ, ka skarti Latvijai būtiski laikaposmi, bet arī tādēļ, ka iesaistīts plašs autoru loks, veidojot mūsdienu latviešu prozas spektru kopumā. Jā, protams, visiem autoriem ir viens uzdevums rakstīt vēsturisku romānu, taču mēs ļoti labi arī katra redzam autora individuālo radošo rokrakstu un paralēli vēsturiskajam uzstādījumam nereti sastopamies ar daudzām, tikai tam vai citam rakstniekam raksturīgajām blakus niansēm. Arī šis Andras Manfeldes romāns nav izņēmums, jo autores tekstā iemirdzas tieši viņai raksturīgā asā, tiešā, skaudrā prasme dziļi ielūkoties visslēptākajos cilvēku dvēseles stūrīšos un emocijās.
Romāns stāsta par 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem visnotaļ komplicētā vidē – Liepājas Karaostā – padomju armijas jūras kara flotes bāzē, kurā dzīvo un strādā kara flotes virsnieki, lielākoties krievvalodīgie, un to padotie. Arī armijnieku sievas. Viņi visi būtībā ir situācijas ķīlnieki, bet ne tikai Karaostas iemītnieki. Situācijas ķīlnieki ir arī civilie Liepājas iedzīvotāji. Abas pilsoņu grupas (arī tautības, jo Liepājā lielākoties ir latviešu īpatsvars) šķir kontroles postenis un īpašas caurlaides ar pieejamību tikai Karaostai piederīgajiem. Tātad ierobežota un norobežota telpa gan fiziski, gan garīgi. Ļoti labi, taču ne pašmērķīgi strādā pretmeti: savējais un svešais, un, kā jau nereti ierasts, aizliegtais auglis ir bijis vilinošs visos laikos, arī šajā romānā neiztikt bez robežu un ierobežotās telpas pārkāpšanas. Līdz ar to radot ģimeņu graujošo mīlas trīsstūri un ģimenisko attiecību spriedzi, greizsirdību, nodevību, sāpes un zaudējumu. Lūk, Andra Manfelde ir uzrakstījusi ne tikai vēsturisku romānu, bet arī psiholoģisku attiecību trilleri un mīlas romānu vienlaikus, un to paveikusi ļoti meistarīgi, pakāpeniski ievilinot romāna lappusēs un nelaižot vaļā līdz pat pēdējai lappusei. Jā, tieši pakāpeniski, mazliet pat koķetējot ar lasītāja gaumi un iekāri iegrimt aizraujošā vēstījumā.
Romāna darbība nebūt neaizsākas 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, bet kā ievadījumu laikmeta konturējumam autore izvēlējusies 1994. gadu – laiku, kad līdz ar padomju karaspēka izvešanu Karaostas iedzīvotāju dzīve ir sagrauta, viņi kļuvuši par situāciju ķīlniekiem, zudis ierastais pamats zem kājām un visapkārt valda pagrimums, slīgšana apātijā, alkoholismā, noziegumā – notiek cilvēka personības degradācija. Starp citu, arī stilistiski šī nodaļa veidota atšķirīgi no citām, piemēram, slengu tik biezā slānī kā nodaļā “1994” tālākajās lappusēs neatradīsim. Rakstniece izvēlējusies mozaīkas principu – mazas kolāžas, cilvēku sajūtu ekspresijas tiek mētātas kā sniega pikas bez šķietami noteikta nolūka veidot plūstošu stāstījumu. Taču tiek radīta tikai mirāža par šādu romāna kompozīciju, jo jau pēc mirkļa stāstījums iegūst monolītu un aizraujošu ceļojuma formu laikā un cilvēku sirds pasaulē.
Darba vērtība noteikti slēpjas Andras Manfeldes izvēlētajā teikumu un frāžu spirālveida kompozīcijā. Tātad ļoti izteikts autores poētiskais paņēmiens ir teksta ornamentalitāte, kas veiksmīgi saskan ar izteiksmes blīvumu, vienlaikus veidojot arī teksta muzikalitāti, un, ticiet man, frāžu un teikumu atkārtojumi lasītājā izraisa vislielāko psiholoģisko vilkmi. Katru nodaļu rakstniece iesāk ar izceltu pirmo teikumu, kas raksturo tā vai cita tēla nodaļā aprobēto psiholoģisko un emocionālo kodu. Jau no mūsu folkloras (buramvārdu poētikas) pieredzes ir zināms, ka uz cilvēka zemapziņu iedarbojas ritmiski izteiktas un periodiski atkārtotas frāzes. Šis paņēmiens ļoti strādā arī šī romāna kontekstā, iegulstot kā organiska, nevis pašmērķīga vienība.
Romāna nosaukums nepārprotami liecina, ka tajā galvenokārt būs runa par femīnās pasaules atklāsmēm un dzīvi, taču rakstniece vienlīdz grodi ir atklājusi arī vīrieša psiholoģiju, jūtas un izmisumu.
Lai gan romānā “Virsnieka sievas” ir konkrēta laika un vietas piesaiste, vismaz man šis teksts galvenokārt uzrunāja cilvēku dabas un rīcību psiholoģiskā atkailinājuma, kā arī ornamentālās, ļoti muzikālās, blīvās, taču kāri tveramās un baudāmās tekstveides dēļ.
