Karaoke teātrī 0
Teju vai visas prestižākās dramaturģijas balvas savulaik ieguvusī Jasmīnas Rezā luga “ART” mūsu teātra skatuves apskalo viļņveidīgi.
Pirmais paisuma vilnis Latviju sasniedza 1999. gadā, kad lugas iestudējumi ar dažu mēnešu starpību parādījās Jaunajā Rīgas teātrī (rež. Alvis Hermanis) un Liepājas neatkarīgajā teātrī “Mūris” (rež. Lauris Gundars). Atšķirīgi toreiz bija gan režisoriskie akcenti, gan stilistiskie risinājumi, bet abas izrādes priecēja ar labiem aktierdarbiem labā dramaturģiskā materiālā. Visas pazīmes liecina, ka nupat ir pienācis laiks otrajam vilnim – pagājušā gada beigās Dailes teātrī lugu iestudēja Džilindžers un šī gada sākumā Nacionālais teātris to pieteica kā jauntapušā režisora Jāņa Vimbas diplomdarbu. Par DT izrādi jau rakstīju (“Kultūrzīmes”, 28. novembris, 2017), tādēļ tagad mazliet vairāk par NT iestudējumu.
Draudzība, mīlestība, humors, māksla – tā savas prioritātes paša veidotajā scenogrāfiskajā telpā izkārto režisors un trīs draugu lomas uztic bijušajiem kursabiedriem Mārtiņam Eglienam (Marks), Egilam Melbārdim (Seržs) un Aināram Ančevskim (Ivans). Savstarpējo draudzības saišu nospriegošana ar modernās mākslas ironisko diskursu izrādē, tāpat kā lugā, sākas ar Marka neapdomīgo piezīmi par Serža iegādāto balto gleznu. Neraugoties uz smieklus raisošo formulējumu, viņa piezīme ir gana vaļsirdīga un atklāj mums Marka visai pragmatisko pasaules skatījumu, kas motivē savu ego paturēt jebkuru attiecību centrā. Mārtiņš Egliens to aktieriski pārliecinoši iekodē sava personāža pašapzinīgajā uzvedības manierē un ļauj publikai kopā ar viņu izdzīvot skaistu lūzuma mirkli cilvēka dvēselē, kad tā nosveras par labu draudzības saglabāšanai. Markam nākas pamatīgi nopūlēties, lai ieraudzītu gleznā “balto cilvēciņu, kas izzūd baltā sniegā” un apjaustu, cik svarīga draudzībai reizēm ir sevis pārvarēšana, bet fināla epizodē aktieris ar pievilcīgu čukstu mikrofonā apliecina, ka viņa varonis to ir paveicis.
Egila Melbārža atveidoto Seržu izrādē jau kostīmu māksliniece vizualizē kā tipāžu ar tieksmi būt atšķirīgam, un aktieris to vēl krietni paspilgtina ar intelektuāļiem bieži raksturīgo iekšējā pārākuma izjūtu, kas ļauj draugu konfliktu uz skatuves saasināt bez nevajadzīga pārspīlējuma. Lomas kritisko punktu, kurā Seržs pats ieliek flomāsteru Marka rokās, aktieris izdzīvo ļoti jūtīgi, saaužot tēla rīcībā psiholoģisku precizitāti ar viegli komisku tonējumu un tādējādi neļaujot skatītājam iestrēgt vienkāršotā rīcības skaidrojumā. Ziedojumam tikai tad ir nozīme, ja tas ir vērtīgs tev pašam, un Marks to itin labi saprot, liekot savu dārgo gleznu uz draudzības upuraltāra.
Precību pārņemtais “grēkāzis” Ivans, kuram abi strīdos iekarsušie draugi visu laiku cenšas uzkraut savus grēkus, Aināra Ančevska izpildījumā rada iespaidu, ka aktieris cenšas pēc iespējas dabiskāk atainot sava tēla konformistisko un samierniecisko pozīciju, taču tāda pieeja lomai pretestību neraisa, jo visi mēs arī dzīvē spēlējam lomas un gribam to darīt pēc iespējas labāk. Varbūt slavenais Ivana monologs šādā variantā neizskan tik iespaidīgi, kā gaidīts, bet visa aktiera spēle kopumā neatstāj nekādas šaubas, ka nepelnītie draugu aizvainojumi tiks nokratīti tepat kāpņu telpā un agrāk vai vēlāk viņi būs spiesti par tiem nokaunēties. Arī Ivanam ir savs viedoklis par mākslas izpausmēm – jā, tas nav tik izsmalcināts kā Seržam un kategorisks kā Markam, toties viņš ātrāk apjauš, ka māksla pastāv un pastāvēs neatkarīgi no atšķirīgu viedokļu sadursmēm. Un arī to, ka draudzība ir tāda pati māksla.
Formas ziņā izrāde atgādina kaut ko līdzīgu teatrālai parafrāzei par karaoki, kurā trīs draugi sanākuši “apdziedāt” savstarpējo jūtu patiesumu un dziļākas atklātības mirkļos instinktīvi ķeras pie mikrofona, lai fiksētais motīvs nepazustu kopējā kņadā. Visas sižetiski nepieciešamās darbības režisors ir sakoncentrējis uz kompaktas platformiņas ar modernu interjeru raksturojošām detaļām un iespiedis neuzbāzīgi estetizētu mizanscēnu rāmjos, ļaujot skatītājam izbaudīt izrādi kā stilīgu miniatūru par draudzības neskaitāmajām nokrāsām. Nedaudz pretrunīga ir vienīgi ilustratīvā kaušanās aina, jo lauž iestudējuma stilistisko vienotību, bet kā dekoratīva pauze, kas uz brīdi atsvabina publiku no saspringtajiem dialogiem, tā varētu būt pieņemama. Īpaši veiksmīga šoreiz ir izdevusies iestudējuma muzikālā jeb ritma partitūra, kuru vienā skatuves malā ar veselu sitamo instrumentu komplektu virtuozi improvizē Nellija Bubujanca. Režisors mūziķes tēlu ir nosaucis par Gleznu. Atļaušos tikai papildināt, ka tā nav gleznota ar otu, bet gan ar skaņu un tajā ar seismogrāfa cienīgu precizitāti atainojas visi “pazemes grūdieni”, kurus izrādē nākas izturēt draugu kopīgi celtajai draudzības ēkai.
Kad teātros uzbangoja pirmais “ART” vilnis, Normunds Naumanis izteica visai savdabīgu ierosinājumu, ka būtu interesanti parādīt abus iestudējumus vienu pēc otra un sarīkot kaut ko līdzīgu teatrālam “jam session”. Toreiz tas tā arī palika neīstenots, taču tagad, ziedojot pāris vakarus, bez lielām pūlēm tādu sev var sarīkot katrs teātri mīlošs skatītājs. Divu teātru dāvāta iespēja tikt pie reti gūstamas pieredzes. Ir vērts to nepalaist garām.
UZZIŅA
Jasmīna Rezā, “Art”, iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Režisors un scenogrāfs Jānis Vimba, kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Toms Zeļģis.
Lomās: Ainārs Ančevskis, Egils Melbārdis, Mārtiņš Egliens, Nellija Bubujanca.
Nākamās izrādes: 8., 12., 21. martā.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Sandra Briede: “Moderna, ritmiska, aizraujoša izrāde ar labu scenogrāfiju, kolosālu aktierspēli un režiju.”
Armands Kalniņš: “Kaut šis ir ceturtais lugas iestudējums, kuru vēroju, skatījos ar neatslābstošu interesi, prasmīgi.”
Intars Rešetins: “Prieks par formā un labā izpildījumā izturēto izrādi.”
twitter.com
