Monika Zīle: “Karalis” ir puspliks vai pilnīgi kails?… 25
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Skolā mums stāstīja par rasismu un seksismu, bet pārāk maz laika tika veltīts, lai visi bērni mācētu lasīt un rakstīt.” Liza Trasa, britu premjerministre
Pedagogu streika nebūs. Tā pieteikuma uzkultajās debašu putās sociālajos tīklos bija papilnam pretrunīgu viedokļu par to, vai izvēlēts īstais brīdis skolotāju atalgojuma celšanas prasībai. Tikai nedaudzi tīmekļa komentētāji atļāvās mūsdienu izglītības kvalitātes apšaubījumu, lejupslīdi un bažas, ka jomas patiesais miglājs slēpj daudz jau ilgi krājušos satraucošu parādību, kuras joprojām strādājošie pedagogi dažādu iemeslu pēc noklusē, bet darbu pametušie emocionālā līdzsvara saglabāšanas labad vēlas aizmirst.
Ka izglītošanas druvā bagāti zeļ lāčauzas, nesen apstiprināja valdošās koalīcijas līdere “Jaunā Vienotība”, 14. Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņas avīzē piesakot savu “kompeNtento komandu”. Ja no valsts budžeta bagātīgi mielots politiskais spēks tik atbildīga izdevuma veidošanai nespēj atrast dažus dzimtās valodas pareizrakstības pratējus, tad jau acīmredzot esam tuvu situācijai, kad vidējās izglītības atestāts būs vienīgi skolas telpās pavadīto gadu apstiprinājums.
Jau n-tos rudeņus augstskolas skandina trauksmes zvanus, ka vismaz pusei jaunuzņemto studentu trūkst elementāru zināšanu izvēlētās profesijas apgūšanai. Taču atbildīgās ministrijas milzīgā štata sazarojuma dienestos nav atradies neviens, kuram būtu pamodusies vēlme uzzināt, vai izglītības haotiski ilggadējās reformēšanas procesi nav atņēmuši skolai tās galveno misiju – bērniem kaut ko iemācīt.
Bez šaubām, Dullā Daukas skola ir folklorā ieskaitāma pagātne, un gluži kā svaiga brāzma likās 2016. gada oktobrī Valsts izglītības satura centra pieteiktā kompetencēs balstītās izglītības projekta starts. Tā izvirzītos mērķus, jāteic, pedagogi gan uzlūkoja piesardzīgi un bez aplausiem, klusībā šauboties, vai pēc ieviešanai paredzētajiem sešdesmit mēnešiem un visu iepriekšējo izglītošanas metožu svītrošanas būs izveidots tāds ideālais skolēns, kurš “pilnvērtīgi piedalās sociālajā, politiskajā un ekonomiskajā dzīvē, ir zinātkārs, mērķtiecīgs, neatlaidīgs”.
Skeptiski noskaņotos mulsināja projekta vadības centra uzsvērtais: nekas vairs nebūs kā agrāk – vai tiešām izglītības ēka taps pilnīgi tukšā vietā? Taču mierināja ziņa par gandrīz simt jauniem mācību un metodiskajiem līdzekļiem. Latviešu valodas un literatūras skolotāji projekta vadlīnijās gan saskatīja apdraudējumu savam priekšmetam, bet projekta eksperti to veikli sajūdza ar svešu mēļu apmācības metodiku, un “kompeNtences” ripoja tālāk.
Jaunā izglītības satura ieviešanas peripetiju izklāstu aiztaupot, vienkārši pavilksim svītru, lai aplūkotu rezultātu: projekta noslēguma termiņam klāt divi papildu gadi – tagad 2023.31.12., apgūšanai paredzētais budžets no 13,9 miljoniem eiro saresnējis līdz 31,7 miljoniem, bet solītie mācību un metodiskie līdzekļi galvenokārt iecerēs. Jaunā mācību satura ieviešanas vadītājas amatu pametusī Zane Oliņa aizvadītajā vasarā intervijā “Latvijas Avīzes” žurnālistei sacīja, ka solīt jebkāda veida mācību līdzekļus bija stratēģiska kļūda.
Projekta uzdevums – veidot standartu un programmu paraugus, bet grāmatas, pēc kurām joprojām vēlas vadīties neradoši pedagogi, būtu izdevniecību rūpe. Arī no projekta ekspertu organizētajām skolotāju konferencēm novados izriet, ka kompetenču izglītības idejas pilnasinība ir pašu pedagogu rokās, vajag tikai cītīgāk meklēt jaunajai pieejai nepieciešamos materiālus tīmeklī. Vārdu sakot, par kompetenču izglītības rezultātu atbildīgs TIKAI skolotājs.
Kompetence ir lietpratība izmantot iegūtās zināšanas pazīstamās un negaidītās reālās dzīves situācijās. Šis jēdziens nozīmē arī profesionālu briedumu un atbilstību kāda pienākuma veikšanai. Tiem, kuri atbild par kompetenču pieejas ieviešanu mācību saturā, ir gan pieredze pedagoģijā, gan zinātniskie grādi.
Droši vien tāpēc Izglītības ministrijas augstākā līmeņa amatpersonas, bieži nomainoties kā rotaļā “pēdējais pāris – ārā!”, projekta virzību atstāja bez nopietnas uzraudzības: sak, darbojieties, un tad jau redzēs. Tiesa, katru viņu ieceres grozījumu projekta eksperti uzskata par birokrātisku iejaukšanos.
VISC jau vasarā sāktās kadru pārbīdes (arī kompetenču ekspertu galvgalā) liecina, ka tiek meklēta izeja no slazda – iepriekšējā izglītošanas sistēma skolās gandrīz nojaukta, bet projekta vadības grupas ideāli iecerētā jaunā ēka, kuras plašie apraksti ņirb no “cieņpilna, jēgpilna, drošumspējas, pratības, lietpratības un izpratības”, nebūvējas.
Nav noliedzams arī pandēmijas kodiens mācību procesā. Tomēr pēc vēlēšanām kādam politiskajam spēkam būs jāsaņem drosme novērtēt skološanas “drēbi – Latvijas izglītības “karalis” pagaidām vēl kaut cik piesedz plikumus vai klīst jau pilnīgi kails?
Diemžēl, no partiju listēm uz 14. Saeimu startējušos tikai pamatskolu izgājušos saskaitot, ir jāsecina – politiskajā vidē izglītībai nav nopietnas vērtības. Uz šī fona lēnām gaist arī cerība par latviešu valodas reālu, zinātnē balstītu kopšanu un nostiprināšanu.
