Karalauču noslēpumi 0
Krietni pāri pusnaktij ieraugu pirmo prūšu zemes vēsturisko objektu – šķērsojam Nemunas upi un braucam cauri spoži izgaismotiem 1907. gadā būvētiem lieliem akmens vārtiem, kam piešķirts karalienes Luīzes vārds. Robežkontroles punkts – Sovetska. Ir jāpamet iesildītā vieta autobusā, taču, par laimi, bez ceļasomas un bagāžas, lai dotos pēc zīmoga pasē. Formalitātes nokārtoju raiti.
Kaļiņingradā autoosta atrodas patālu no pilsētas centra, ļaujos raibu raibo taksometru vadītāju vilinājumam un, nevienojoties par samaksu, sēžos vecā nenosakāmas markas, taču ar sakariem aprīkotā un tīrā auto. Vadītājs ir no Armēnijas, atbraucis peļņas darbos. Labākas dzīves meklējumos pēdējos gados uz šejieni sabraukuši vairāki desmiti tūkstošu viesstrādnieku no Kaukāza republikām. Viņš gaužas un sūrojas par grūto dzīvi. Protams, šis stāsts pārvēršas vismaz dubultā pārmaksā par ceļu līdz viesnīcai un šķiros no 200 Krievijas rubļiem. Salīdzinot ar Rīgas taksometra pakalpojumi Kaļiņingradā ir ļoti lēti, jo praktiski uz jebkuru vietu var nokļūt par 100 rubļiem jeb Ls 1,80. Ir pat atsevišķi marķēti “100 rubļu taksometri”. Brauciens pilsētas satiksmē izmaksā ap 50 – 60 rubļiem.
Viesnīca “Turist” netālu no pilsētas centra. Padomiskais nosaukums ar nolūku atstāts apmeklētāju pievilināšanai. Viesnīca nesen pilnībā renovēta, aprīkota ar bezvadu internetu. Par diennakti kopā ar brokastīm (zviedru galds) nedēļas nogalē jāmaksā apmēram 18 lati.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē Kaļiņingrada (līdz 1945. gadam Kēnigsberga vai latviski – Karalauči) tika pārvērsta par vienu no vismilitarizētākajiem reģioniem pasaulē, tā līdz pat 1991. gadam bija slēgta ārzemniekiem. Uzturoties mūsdienu Kaļiņingradā, krietni retāk iznāks nostalģiski nopūsties par kādreizējās prūšu Kēnigsbergas zudušo godību. Atjaunoti vairāki vēsturiskie objekti, ko sagrāva Otrajā pasaules karā. Protams, viduslaiku nocietinājumu sienas un bastioni dīvaini kontrastē ar “hruščovkām”, tomēr arī tās tiek palēnām jauktas, un pilsētā aizvien vairāk raugāmas mūsdienīgas celtnes.
Blakus Augšējam dīķim atjaunots parks “Junostj”, ko vērts izstaigāt. Te iekārtoti romantiski skatu laukumiņi, nobruģēta krastmala. Krievu muižniecības laikus atgādinošs kultūras komplekss. Iecerēts ierīkot 50 metrus augstu panorāmas ratu.
Ar strūklakām rotātā Uzvaras laukumā jau piecus gadus slejas Triumfa kolonna. Pateicoties tās “cepurei”, vietējo valodā asprātīgi nodēvēta par fallu. Kolonna vēl nav pabeigta un pērn tika pieņemts lēmums ar simbolisku Uzvaras ordeņa attēlu vainagot pieminekli. Savukārt uz visām debespusēm vērsto pamatni, ko rotās ar bareljefiem, aprūpē ņēmušas dažādas sabiedriskās organizācijas. Piemēram, Kaļiņingradas kazakiem tikusi ziemeļu puse.
Kalnup platas kāpnes, mirdz zelta kupoli – jauna pareizticīgo Kristus Glābēja katedrāle ar baltu zvanu torni blakus. Tam sānos patvēries milzīgs stiklots moderns diennakts izklaides un tirdzniecības centrs, kurā augsto cenu dēļ iepērkoties pārsvarā ārzemnieki, bet mājinieki retu reizi ļaujas izklaides vilinājumam.
Jūras tematika izpaužas pilsētas jaunās apbūves nosaukumos. Biznesa, atpūtas un dzīvojamais komplekss “Zivju ciems” dižojas Prēgeles upes krastā, spoguļodams tajā savu eiropeisko vaigu. Uzposts vēl no vācu laikiem saglabājies – tā iedzīvotāji bieži dēvē pirmskara ēkas un celtnes – tirgus. Tumši brūnās ķieģeļu sienas – gluži kā mūsu Rīgas tirgus spīķeri. Apkārtnē nojauktas netīrās teltis un piebūvītes, lupatu bodītes, tāpēc daudzi sīkie komersanti zaudējuši darbu. Zivju paviljonā starp norvēģu lašu, zušu, līdaku, asaru, siļķu un vēl dažnedažādu zivju krājumiem valda neiedomājams troksnis, jo katrs pārdevējs skaļi cenšas pievērst uzmanību. Acu priekšā no kastēm un mucām tiek izvilkta un izgrozīta ūdeņos mītošā bagātība. Cenas? Norvēģu lasis kādu latu lētāks… Aprīlī pilsētā svin Siļķu svētkus, kurus organizē Kaļiņin gradas Pasaules okeāna muzejs.
Ievērību pelna paša muzeja ekspozīcija un pilnīgi atjaunotā osta ar noliktavām, Minhauzena cepuri, filozofu soliņu pie Laika jūras un 19. gadsimtā darinātu kuģa karkasu. Un, protams, muzeja lepnuma dīzeļzemūdenes B-413 apmeklējums. Te var periskopā raudzīt Kaļiņingradas ostu, uz savas ādas kaut nedaudz izjust to, ko šajā prātam neiedomājamā šaurībā un tehnikas sablīvējumā piedzīvoja 80 jūrnieki autonomā trīs mēnešus ilgā peldējumā zem ūdens. Iepatīkamies gidam, atvaļinātam kara jūrniekam, kurš pēkšņi atrauj torpedēšanas šahtu, un ieraugām noliktavu. Mums dota iespēja nofotografēties jūrnieku formas cepurēs.
Muzejā ekspozīcijā vēl divi unikāli kuģi: zinātniskais izpētes kuģis “Vitjaz” un joprojām darba kārtībā esošais kosmisko sakaru kuģis “Kosmonauts Viktors Pacajevs” (uz šī kuģa drīkst kāpt tikai organizēti).
Uz Kēnigsbergas katedrāli (domu) ar Imanuēla Kanta kapavietu nokļūstu pa Kanta ielu. Milzīga 88,5 metrus gara vientuļa kulta celtne salas vidū. Apkārt parks, koki iesakņojušies starp akmeņiem, iekoptais zāliens pilnībā nosedz sagrauto māju pamatu atliekas. Gūti iedomāties, ka te bija blīvi apdzīvota vieta ar daudzām mājām un šaurām ieliņām. Katedrāle atjaunota, smagā dakstiņu jumta vietā liktās vara plāksnes jau paspējušas apsūbēt, taču kopaina ir majestātiska. Rietošās saules staros mirdz laikrādis, torņi, bezgalīgas stiklotas logu ailas, un, biezo sienu klusinātas, dzirdamas ērģeļu skaņas. Te regulāri notiek koncerti.
No šīs vietas labi pārredzama vieta, kur stāvējusi Kēnigsbergas pils. Tieši šeit pēdējo reizi publiskai apskatei kopā salikta no Krievijas izzagtā Dzintara istaba. Otrā pasaules kara beigās pils izdegusi, krāsmatas uzspridzinātas 1967. gadā.
Padomju gados tieši blakus būvēta Padomju ēka. Likteņa ironija, taču 32 stāvu (tik daudz saskaitīju) augstais kantainais dzelzs-betona monstrs, kam bija jākļūst par Kaļiņingradas simbolu un padomju zemes varenības simbolu Rietumu pierobežā, tā arī netika pabeigts. Arhitekts iecerējis, ka namam jāatgādina izplaucis ceriņzars. Tagad jums iespēja pašiem raudzīt un salīdzināt, jo neapdzīvoto ēku neesot tik vienkārši nojaukt, tik daudz betona pamatos. Vien pilsētas jubilejai par godu pārkrāsota fasāde un tajā pat darbojas lifti, ar ko uz jumta reklāmas nolūkos pacelti vieglie auto.
Cauri Karaliskajiem vārtiem Prūsijas karalis Frīdrihs I devās uz armijas parādes lauku. Mūsdienās vārtos iekārtota izstāde. Te aplūkojami ķieģeļi no sagrautās Kēnigsbergas pils, ko tālredzīgi vākuši kolekcionāri Sergejs Trifonovs un Aleksandrs Vasiļjevs. Mālā īpatnējas zīmes: nejauši dzīvnieku pēdu nospiedumi, mazu bērnu pēdiņas un pat Kēnigsbergas pazemes eju karte, arī amatnieku zīmes. Pēc vēsturnieku domām, skaidri redzami maģisku rituālu nolūki.
No vārtu jumta paveras plašs skats uz mūsdienu Kaļiņingradu, augstceltnēm un taisnu kā stīgu Karaļu jeb Frunzes ielu, kur tālumā vajadzēja būt Kēnigsbergas pilij… Joprojām sabiedrībā virmo Kēnigsbergas pils atjaunošanas plāni.
Vēsture mijas ar uzņēmīgu ļaužu radītām leģendām. Vārtu otrajā stāvā no vitrāžas uz mums glūn melna kaķa acis… Pusnaktī viņš dodoties apgaitā, par ko liecina mazi balti ķepiņu nospiedumi uz bruģa ap vārtiem. Un veikalnieki veikli tirgojas ar jaunajiem Kaļiņingradas suvenīriem – kaķa figūriņām.
Fakti Biļešu cena autobusā Rīga–Kaļiņingrada: Ls 14,80 (katru dienu, pārvadātājs SIA “Kavtok”). Ls 18,30 (pāra datumos, pārvadātājs SIA “Lux Express Latvia”), Ls 17,60 (katru dienu caur Panevēžu pārvadā SIA “Norma A”). Ceļā jāpavada apmēram deviņas stundas. Vienreizējā tūrisma vīza uz Krieviju izmaksās Ls 47 – 49. Nepieciešama ceļojuma apdrošināšana. |
