Karaļa Čārlza spaniels – lai uzlabotu garastāvokli 0
Labestīgi kompanjoni visa vecuma cilvēkiem, kuri nemēģina saimniekam uzsēsties uz galvas, vienmēr dzīvespriecīgi un teicamā omā – tie ir Latvijā vēl mazpazīstamie karaļa Čārlza spanieli un krāsainie zīda sunīši. Lūk, neliels ieskats!
Zāļu vietā
Tieši tā, karaļa Čārlza spanielu savulaik ārsti galminiekiem ieteica zāļu vietā, lai uzlabotu garastāvokli. Sākotnēji šos sunīšus selekcionēja no nelielajiem, tā sauktajiem klēpja spanieliem. Tie bija tik iecienīti, ka redzami pat Ticiāna gleznās dievinoši veramies uz saviem augstdzimušajiem saimniekiem. Tajā laikā šis spaniels izskatījās nedaudz savādāk – ar spicu degunteli. Dāmas viņus ucināja un loloja, pie to sāniem ziemā mēdza arī sildīties. Zvaigžņu stunda tiem pienāca karaļa Čārlza II laikā, kad, sajūsmināts par labucīšiem, viņš piešķīra tiem karalisko titulu, un nu suņi varēja atrasties jebkurā vietā, arī valdības ēkās.
Kustīgā aste
Par šī spaniela jauko raksturu un apburošo izskatu liecina šķirnes apraksts, kurā pat minētas tā dvēseliskās acis. Uzsvērts arī, ka aste aiz priekiem vienmēr atrodas kustībā. Toties graciozā gaita atbilst dižciltīgajam tēlam, nodrošinot pozitīvu attieksmi cauri gadsimtiem.
Karaļa Čārlza spaniels ļoti pieķeras cilvēkam – jau no iepazīšanās brīža. Labvēlīgs arī pret svešiniekiem, visus sagaida ar sajūsmu, nav liels rējējs.
Liela loma ir piemīlīgajam izskatam – tik sirsnīgi veras pretimnācējā, ka uzreiz izraisa smaidu. To īpaši, iepazīstinot ar savu Zetu, uzsver saimniece Agita Baumgartena.
Šis sunītis ir ideāli saderīgs ar jebkuru mājdzīvnieku, kaķi ieskaitot. Savās prasībās pieticīgs, konfliktus nemeklē. Vienmēr dzīvespriecīgs un kustīgs, alkst savējiem izpatikt, tāpēc viegli apmācīt uzvedības komandām.
Bolonkas atdzimšana
Agrāk tā bija ierasta aina – solīda vecuma kundzes pastaigājas ar nelielu sunīti, tā saukto bolonku, ko bagātīgi klāj gara un bieza vilna. Mūsdienās šo šķirni pazīst kā Maltas zīda sunīti, kas izceļas ar mirdzoši sniegbaltu apmatojumu. Taču nu jau gadus desmit tam parādījušies līdzinieki – krāsainie zīda sunīši. Latvijā to vienīgā īpašniece ir LKF suņu audzētavas “Nardicum” saimniece aizputniece Žanna Zariņa, kas savējos uzskata par tikpat jaukiem kā Čārlza kavalierīšus.
Viņas mīluļiem ir visciešākā saistība ar savulaik no Krievijas ievestajām bolonkām. Pagājušā gadsimta vidū austrumu kaimiņiem bija ļoti maz dekoratīvo suņu šķirņu, tāpēc, pārvarot dažādas grūtības, tur sāka selekcionēt krāsainos zīda sunīšus. Pirmais pēcnācējs, ko ieguva no Ungārijas atvestā baltā Trifona un no cirka trupas izpirktās kafijas krāsas bolonkas Žužu, bija melnā sunenīte Tin-Tina. Kad to sapāroja ar baltu bolonku, piedzima brūnā Lu-Lu. Selekcijas laikā genotipa uzlabošanai izmantoja pēc izskata līdzīgos šitcu, Lhasa apso, bišonu frise un citus. Pirmos krāsainos zīda sunīšus oficiāli atzina Pēterburgā, bet ar nosaukumu – krāsainās bolonkas. Pēc šķirnes standarta to svars (no 3 līdz 4 kg) un augums (augstums skaustā – ap 24 cm) atbilst vidēja lieluma dekoratīvajam sunim. Tiem pieļaujams jebkāds vienkrāsains kažoks, izņemot balto. Mazo mīluļu galvenais lepnums ir garais, zīdainais apmatojums, kas attāli atgādina šitcu rotu.
Līksmais bariņš
Žannai lauku mājās mīt vairāku šķirņu suņi, tostarp – deviņi krāsainie zīda sunīši. Audzētāja uzsver, ka šī ir pateicīga saime. Skraida visi vienkopus bariņā, daudz laika pavada ārā. Vienmēr līksmi, nekad nav dusmīgi vai saīguši. Ideāli sadzīvo ar visiem mājdzīvniekiem, nav bailīgi. Ja sīkaļu nemitīgās čalas traucē kādam no nopietnajiem Vidusāzijas aitu šķirnes suņiem, tie nogroza vien galvas un aiziet uz klusāku vietu atpūtināt ausis. Mazie apveltīti ar noturīgu psihi, ar savu klātbūtni cilvēkam neuzbāžas, bet atrod kopīgu valodu ar visiem.
Mīluļu aprūpē jāievēro, ka apmatojumu virs galvas jāsaņem bizītē vai nogriež, lai neiekaist acis – tāpat kā Jorkšīras terjeram un šitcu. Garo mētelīti regulāri ķemmē un apmēram reizi mēnesī mazgā.
