Franks Gordons: 1941. gada 22. jūnijā sākās brutālais vācu–padomju karš 7
Drausmīgs un brutāls bija vācu–padomju karš, kas sākās 1941. gada 22. jūnijā un beidzās 1945. gada 8. maijā. Baltkrievu cilmes krieviski rakstošā literāte Svetlana Aleksijeviča, kura 2013. gadā bija Nobela literatūras prēmijas kandidātu vidū un pēdējos gados dzīvo Vakareiropā, savākusi neskaitāmas patiesas liecības par to, kas notika un tika pārdzīvots šajā karā. Daudz ko no gadu gaitā pierakstītā viņa nodod atklātībai tikai tagad. Te ir dažas no šīm epizodēm, ko Svetlana Aleksijeviča citējusi plašā intervijā ukraiņu žurnālistei Marijai Vasiļjevai.
“Esam aplenkti. Ar mums – poļitruks Luņins. Viņš nolasīja pavēli, ka padomju karavīri pretiniekam nepadodas. Pie mums, kā teica biedrs Staļins, gūstekņu nav, bet ir nodevēji. Puiši ņem rokā pistoles… Poļitruks pavēlēja: “Nevajag. Dzīvojiet, puiši, jūs esat jauni.” Bet pats nošāvās.”
Tas bija sākumā. Un te – no beigu cēliena: “Mēs uzbrūkam… Pirmie vācu ciemati… Esam jauni, spēcīgi. Četri gadi bez sievietēm. Pagrabos vīns. Ķērām vācu meitenes un… Desmit izvaroja vienu… Sieviešu nepietika, iedzīvotāji bēga no padomju armijas, ņēmām jauniņās. Divpadsmit, trīspadsmit gadu. Es tagad nesaprotu, kā es to varēju… Zēns no inteliģentas ģimenes… Bet tas biju es… Vienīgais, no kā mēs baidījāmies, lai mūsu meitenes par to neuzzinātu – mūsu medmāsiņas. Viņu priekšā bija kauns.”
Stāsta sieviete – padomju partizāne: “Kad ņēmām gūstekņus, atvedām vienībā… Viņus nenošāva, pārāk viegla nāve viņiem, mēs viņus dūrām kā cūkas, griezām gabalos… Es gāju to skatīties, ilgi gaidīju… Ko jūs par to zināt? Viņi manu mammu ar māšelēm sadedzināja uz sārta sādžas vidū…”
“Pie Staļingradas bija tik daudz kritušo, ka zirgi vairs no tiem nebijās. Parasti bīstas. Zirgi nekad nekāps virsū mirušam cilvēkam. Savus kritušos mēs savācām, bet vāci mētājās visapkārt. Nosaluši… Apledojuši… Es biju šoferīte, vedu kastes ar artilērijas lādiņiem, es dzirdēju, kā zem riteņiem šņirkst viņu galvaskausi… Kauli… Un es biju laimīga.”
Un nobeigumam – vēl viens citāts: “Daudzi no mums ticēja… Mēs domājām, ka pēc kara viss mainīsies… Staļins noticēs savai tautai. Bet vēl karš nebija beidzies, bet ešeloni jau devās uz Magadanu. Ešeloni ar uzvarētājiem… Apcietināja tos, kas bija gūstā, palika dzīvi vācu lēģeros, tos, kurus vāci nosūtīja uz darbiem, – visus, kas redzēja Eiropu, kas varēja stāstīt, kā tur tauta dzīvo. Bez komunistiem. Kādas tur mājas un kādi ceļi. Par to, ka nekur nav kolhozu…”
Pēdējā pilsēta, no kuras 1945. gada maijā tika padzīts Lielvācijas karaspēks, bija Čehijas galvaspilsēta Prāga. Bet kas tos vācus padzina? Likteņa ironija – tie bija Staļina niknākie ienaidnieki – Vlasova vīri no ROA (Krievu atbrīvošanas armijas), kuru emblēma, vairodziņš bija t. s. Andreja krusts un karogs – baltzilisarkans –, tā pati emblēma, tas pats karogs, kas tūkstoškārt plandījās šā gada 9. maijā Sarkanajā laukumā.
1945. gada 5. maijā Prāgas iedzīvotāji sacēlās pret diezgan stipro vācu garnizonu. Kaujinieku bruņojums bija trūcīgs, daudziem bija tikai medību bises. Padomju maršala Koņeva divīzijas iestrēga kaujās Drēzdenes apkaimē. Bet nepilnus 50 kilometrūs no Prāgas bija dislocēta Vlasova ROA 1. divīzija, ko vadīja ģenerālmajors S. Buņačenko (kurš 1942. gadā vēl bija sarkanarmijas pulkvedis). Tikmēr amerikāņu karaspēks bija sasniedzis Čehijas rietumu novadu lielāko pilsētu Pilzeni, un Buņačenko ar saviem vīriem, steidzoties palīgā Prāgas kaujiniekiem, cerēja “izpirkt savu vainu antihitleriskās koalīcijas priekšā” un doties amerikāņu paspārnē, lai viņus neizdod Staļinam.
5. maija vakarā ROA 1. divīzijas štābā ieradās Prāgas kaujinieku pārstāvis, un tika parakstīta vienošanās “Par kopīgu cīņu pret fašismu un boļševismu”. Un ROA 1. divīzija steidzās palīgā prāgiešiem. Pēc ielu kaujām vācu karaspēks tika no Prāgas padzīts. Prāgas iedzīvotāji jūsmīgi sveica savus krievu atbrīvotājus “no negaidītas puses” un apbēra viņus ar ziediem.
Taču notika tas, kam bija jānotiek. Amerikāņi Pilzenē kategoriski atteicās doties uz Prāgu, jo Jaltā Rūzvelts ar Čērčilu jau bija iztirgojuši Čehoslovākiju Staļinam. ROA vīriem nācās atvadīties un doties uz demarkācijas līniju, lai tur padotos amerikāņiem, kuri izdeva Vlasovu un viņa tuvākos līdzgaitniekus Padomju Savienībai, kur tos gaidīja nāvessods. Tā nu maršals Koņevs ar saviem smagajiem tankiem “Josif Staļin” varēja kā triumfators 9. maijā ieripot Prāgā, un ziedu pušķi nu tika sakanarmiešiem. Liktenis bija izspēlējis ne pārāk amizantu joku.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
