“Kara sākumu ik rītu piedzīvoju no jauna.” Saruna ar ukraiņu režisori Tamāru Trunovu 9
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada maijā Dailes teātrī notika īpaša viesizrāde – Rīga bija pirmā pieturvieta, kur Kijivas Drāmas un komēdijas teātris Dņepras kreisajā krastā aizsāka savas Eiropas viesizrādes ar ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas sarakstīto lugu “Sliktie ceļi” par kara plosīto Ukrainu un cilvēku likteņiem, kura režisore un mūzikas dizainere ir Tamāra Trunova.
Toreiz Ukrainas valdība bija izņēmuma kārtā piekritusi šī iestudējuma vīriešiem ļaut izbraukt no valsts, lai izrādi varētu parādīt Eiropā.
Jau pirms iestudējuma Kijivā “Sliktie ceļi” iestudēti daudzos Eiropas teātros, izcils iestudējums Kristīnes Krūzes režijā vēl joprojām skatāms arī Jaunajā Rīgas teātrī.
Ukraiņu iestudējuma režisores un mūzikas dizaineres Tamāras Trunovas darbi ieguvuši daudzus nozīmīgus novērtējumus gan Ukrainā, gan ārpus tās, viņa saņēmusi vienu no nozīmīgākajiem apbalvojumiem Ukrainas kultūrā – dzejnieka Tarasa Ševčenko balvu.
Tās pamatojumā teikts, ka režisores darbi vienmēr izceļas ar dziļu filozofisku domu, detaļu precizitāti, mūsdienīgu teātra valodu un augstu profesionalitāti.
“Viņas darbu gājumā nav vieglu ceļu, kas vienmēr ir sarežģīti, bet piesaista skatītāju un iegremdē teātrī.” Atvedot iestudējumu uz Rīgu, Tamāra Trunova pauda, ka viņiem pašiem luga “ir par iespēju dzīvot. Par dzīvi, kuru mums tik ļoti vēlas atņemt un iznīcināt. Šī izrāde uzrunā domājošu, empātisku cilvēku, kas ir dzīvs savā pasaules skatījumā un gatavs cīnīties par vērtībām.
Manuprāt, izrāde galvenās vērtības parāda tik saprotami, ka spēj uzrunāt ikvienu auditoriju jebkur pasaulē. Šodien, kad Ukrainas tauta sajūt sirsnīgo Latvijas atbalstu cīņā pret ļaunumu, mums kopīgi ir būtiski saprast – tumsa un ļaunums nepazīst robežas, līdz gaisma tās nepārprotami iezīmē un sargā”.
Dažas dienas pirms apritēs gads kopš sākās nežēlīgais Krievijas iebrukums Ukrainā “Latvijas Avīzei” bija iespēja sazināties ar režisori Tamāru Trunovu, kura pašlaik “Sliktos ceļus” iestudē Alītas teātrī Lietuvā.
Vai atceraties 23. februāra vakaru pirms gada?
T. Trunova: 2022. gada 18. un 20. februārī Kijivas teātrī “Zelta vārti” notika pirmizrādes manis iestudētajai izrādei pēc Šveices dramaturga Lūkasa Berfūsa lugas “Pārbaudījums” motīviem. Toreiz šis iestudējums kļuva par manu morālo atbalstu lielā iebrukuma pirmajās dienās, tas bija gluži kā skābekļa spilvens.
Savukārt Kijivas Drāmas un komēdijas teātrī Dņepras kreisajā krastā, kurā strādāju jau 15 gadus, turpinājās Šekspīra “Hamleta” mēģinājumi, pirmizrādei bija jānotiek aprīļa beigās. Atceros, mēģinājums bija paredzēts 25. februārī… Šobrīd divi izrādes aktieri dienē Ukrainas bruņotajos spēkos, viens kalpo Nacionālajā gvardē… Kopumā 11 teātra darbinieki sargā un cīnās par Ukrainu.
Bet toreiz, 23. februāra vakarā, kopā ar teātra māksliniecisko vadītāju un direktoru Stasu Žirkovu pārrunājām darba kārtību nākamajai teātra darbinieku sapulcei, kurā gatavojāmies stāstīt par svarīgām teātra izmaiņām, transformāciju. Kas attiecas uz noskaņojumu un priekšnojautām, tad visi bija saspringti un saprata, ka mums tuvojas liels apdraudējums. Tomēr tajā vakarā plānojām teātra nākotni un tādējādi sev neļāvām pakļauties drūmām domām, itin kā sevi izglābām no tām.
Kara sākumā nolēmu, ka palikšu Kijivā, un uzskatīju, ka tas ir vienīgais pareizais lēmums.
Mēs dzīvojām Kijivas pievārtē, Vasiļkovskas rajonā, netālu no lidostas, un vēlāk tieši tas rajons izrādījās viens no visvairāk cietušajiem. Atceros, toreiz domāju, ka cilvēki, kuri tur kādreiz, miera laikā, bija iegādājušies sev mājokli, droši vien prātoja par to, cik jauki, ka lidosta būs tuvu, cik ērti būs kaut kur aizlidot…
Bet tad izrādījās, ka viņi nekur nelidos, ka lidosta nozīmē briesmas. Cik neaizsargāti mēs visi esam savā dzīves plānošanā… Cik iluzors ir mūsu pasaules attēls. Pirmajās 24 kara dienās piedzīvoju tādu kā atklājumu par sevi, par savu reakciju uz notiekošo.
Piemēram, sākotnēji bija vēlme apliecināt savu pozīciju ar klātbūtni valstī. Mans personīgais atbalsts manai valstij, kura nonākusi grūtībās, šķita patiess un pareizs.
Un tad, pēc pirmās nedēļas starp miegu un realitāti, kad visapkārt lidoja un sprāga šāviņi, mēs vai nu paslēpāmies, vai iestrēgām uz savu durvju sliekšņa.
Stāvot durvīs, uzmācas vēl citas domas. Viena no tām bija katru rītu: kaut nu nebūtu kara, bet karš jau notiek. Kara sākumu katru rītu piedzīvoju no jauna. Un tad kādā brīdī sapratu, ka ar visu savu nelokāmību, kuru esmu ieguvusi režisores darbā, es neizrādu nekādu pielāgošanās spēju un gatavību dzīvot šajos apstākļos, un man ir 11 gadus veca meita, kas to visu pieredz.
Turklāt, kad atklājās, kas notiek okupētajās teritorijās, pienāca ziņas par turienes šausmām un izvarošanas faktiem, nolēmām doties prom.
Kijivā joprojām dzīvo mana māte, māsa un brāļadēli, un kādā brīdī, kad jau biju aizbraukusi, savā telefonā atkal instalēju lietotni, kas ziņo par gaisa trauksmēm, iestatīju Vasiļkovskas rajonu un dzīvoju tādos pašos uztraukumos kā mani radinieki tur uz vietas.
Kā šobrīd klājas jūsu teātrim, vai daudzi darbinieki ir ārpus Ukrainas?
Mūsu teātris strādā, repertuārā ir vairāk nekā 25 izrādes, arī pagājušajā nedēļā bija pirmizrāde. Kaut arī kopā ar meitu šobrīd esam ārpus Ukrainas, visu šo laiku strādāju savam teātrim: domāju projektus, piedalos pičingos, rakstu lugu, plānoju sezonas otro pusi un vēl nākamo sezonu, sazinos ar režisoriem, meklēju tekstus repertuāra paplašināšanai un ārvalstu teātru kontaktus.
Daļa teātra komandas kopā ar bērniem atrodas ārzemēs, bet darbinieki atgriežas, arī es domāju par atgriešanos, lai gan šie plāni mainās katru dienu… atkarībā no Krievijas uzbrukumu “grafika”.
Par lugas “Sliktie ceļi” Latvijas iestudējumu kritiķi teica, ka tas izskan “kā daudzbalsīga sēru mesa, pieminot karā bojā ejošo cilvēcību”. Šī luga iestudēta daudzās valstīs. Vai ciešanas var iztulkot?
Natalkas Vorožbitas luga “Sliktie ceļi” ir ļoti tuva un nozīmīga arī man pašai. Tekstā aprakstītās ciešanas un uzdotie jautājumi ir asi, strīdīgi un jūtīgi, neaizsargāti. Pagājušā gada jūnijā mūsu teātris apceļoja sešas Eiropas pilsētas. Spēlējām, pēc izrādēm rīkojām publiskas diskusijas, vācām naudu Ukrainas armijas atbalstam.
Šobrīd atkal strādāju ar šo izrādi – veidoju “Slikto ceļu” iestudējumu Alītas pilsētas teātrī (Lietuva). Šo sadarbību sāka teātra direktore Inese Pilvelīte, kura ļoti atbalsta ukraiņu teātra māksliniekus. Izvēlētās lugas teksts paver iespēju grūtai sarunai, un augsti novērtēju man doto iespēju iestudēt to Lietuvā.
Man “Sliktie ceļi” neliekas kā rekviēms cilvēcībai, drīzāk – aicinājums uz cilvēcību, un tagad kopā ar aktieriem to cenšamies formulēt vēlreiz.
Esmu laimīga, ka strādāju komandā, kas parāda pasaulei, kas ir cilvēcība, turklāt nevis ar saukļiem, bet arī darbībā.
Man, ukraiņu režisorei, iespēja turpināt veidot lugas lietuviešu teātrī liekas kā atbalsta, palīdzības un vienotības akts. Lietuviešu “Blogi keliai” pirmizrādi piedzīvos 2023. gada 25. martā.
Savukārt 8. un 9. martā starptautiskā teātra festivāla “RADAR OST” ietvaros mūsu Kijivas Drāmas un komēdijas teātris Berlīnē uzstāsies ar pirmizrādi “HA*L*T” – projektu, kas īstenots ar Gētes institūta un “Deutsche Theater” atbalstu.
Šo sadarbību sākām plānot 2022. gada vasarā, un man kā režisorei tas ir atbildīgs un ļoti nozīmīgs projekts. Izrādē runāsim par zaudēto un iegūto, meklēsim valodu, kurā par to visu iespējams runāt, par iedragāto teātra lietderību un lomu kara laikā.
Kā kara laikā ir mainījies mākslas radīšanas process?
Manuprāt, ir nepiedienīgi runāt par jaunrades grūtībām kara laikā. Varu runāt tikai par pateicību tiem, kas spēj radīt, par citu zemju pavērtajām iespējām un paust bezgalīgu pateicību tiem, kas sargā manu valsti, saglabā to, darbībā parādot augstākās cilvēciskās vērtības.
Kur jūs smeļaties spēku ikdienas izaicinājumiem?
Mani iedvesmo citu spēks. Tie, kas saglabā pieklājību, vīziju un zinātkāri par dzīvi. Ģimene, draugi un kolēģi. Kad “rītdiena” ir zaudējusi savu agrāko nozīmi un visa uzmanība tiek pievērsta “šodienai”.
Dažos dzīves brīžos uzrodas iespējami kompromisi, dažos, gluži otrādi, man uz tiem vairs nav tiesību. Vērtību ķēdē notiek ļoti nopietna pārvērtēšana. To ar mani dara karš. Šis ir laiks, kad katram jāizdara izvēle. Visai pasaulei.
Kā šobrīd norit teātra izrādes?
Mūsu teātrī nav bumbu patvertnes, tāpēc pašlaik teātra dzīve ir sarežģīta un pakļauta sirēnu skaņām. Savu darbību atsākām pagājušā gada rudenī, 10. septembrī. Sākumā katra diena bija atkarīga no elektrības padeves pārtraukumiem, tagad mums ir līgums ar tirdzniecības centru, kas atrodas netālu, un uzlidojuma laikā skatītāji var doties uz centra bumbu patvertni.
Turklāt nesen ar teātra direktora pienākumu izpildītājas un mākslinieciskās vadītājas Oļesjas Žurakivskas draugu atbalstu teātris tika pie jaudīga elektrības ģeneratora, tāpēc jebkurā brīdī varam strādāt apgaismotās telpās. Ceru, ka šajā sezonā izdosies īstenot vēl divas plānotās pirmizrādes. Skatītājiem mēs esam vajadzīgi. Cilvēki nāk un, lai satiktos ar savu teātri, gatavi gaidīt gaisa trauksmes atsaukumu pat divas stundas.
Kāda ir kultūras un mākslas loma kara laikā?
Man liekas, teātra loma paliek nemainīga: veidot kopīgu telpu, kurā var dzimt viedokļu daudzveidība, rosināt domāšanas procesus, runāt par cēloņiem, nevis sekām, nemīkstināt un nenogludināt realitāti, uzturēt zinātkāri un rūpes par cilvēkiem.
Uzziņa
Izrāde par pieaugšanu un izvēlēm
Kā ziņots Kijivas Drāmas un komēdijas teātra Dņepras kreisajā krastā mājaslapā, 24. februāra vakarā repertuārā paredzēta ukraiņu dramaturga Ihora Nosovskija liriska komēdija “Aizbraukt/nevar palikt” par “mīlestību, Poliju, Ferdinanda kaķi, viesstrādniekiem, Kijivas advokātu un vēl ezīti miglā. Un arī par pieaugšanu un izvēlēm, ko var izdarīt un var arī neizdarīt”.
