Kara noziegumu līdzdalībnieki 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmdienas masīvie raķešu triecieni Kijivai un citām Ukrainas pilsētām papildina Krievijas kara noziegumu sarakstu. Ir skumji skatīties uz cietušajām ēkām, tūrisma objektiem, bērnu laukumiņiem, vēl smagāk uzzināt par iznīcinātajām dzīvībām un salauztajiem likteņiem.
Bērnu ārste, kaulu smadzeņu transplantācijas speciāliste Oksana Ļeontjeva bija ceļā uz darbu, kad viņu nogalināja krievu raidītā raķete. Oksanai bija piecus gadus vecs dēls, kurš pirms sešiem mēnešiem jau zaudēja tēvu. Tagad okupanti nogalinājuši arī māti, un bērns palicis par bāreni… Tas ir tikai viens no daudzajiem stāstiem.
Taču zīmīgi arī, ka Kremļa propaganda pat vairs necenšas slēpt vai attaisnot metodes, ar kādām darbojas viņu vadonis un armija. Ja kara pirmajos mēnešos tika apgalvots, ka ukraiņi izplatot viltojumus par pastrādātajām zvērībām un patiesībā krievu karavīri ir labestības iemiesojums, kas šauj izņēmuma kārtā tikai un vienīgi pa militāriem mērķiem, tad pirmdienas vakarā Kremļa propagandas kanālos ar lepnumu tika rādīti tie paši kadri, ko bija skatījusi visa pārējā pasaule.
Tajos nepārprotami redzams, ka tiek apšaudīti civilie objekti, bet fonā raidījuma vadītāja aizrautīgi stāstīja par nodarītajiem postījumiem, kas esot “jauns pavērsiens karā”. Tālāk jau kāds cits no raidījuma dalībniekiem “paskaidroja”, ka mērķi joprojām esot militāri, tikai “tagad jebkurš cauruļvads Ukrainā kalpo militārām vajadzībām”, tāpēc “jāiznīcina visas Ukrainas valstiskuma pazīmes”.
Citā raidījumā dalībnieki priecājoties ķiķināja par notikušo, bet viens no runātājiem – Lomonosova vārdā nosauktās Maskavas Valsts universitātes profesors Andrejs Sidorovs – piedāvāja turpmāk izmantot tieši šādu taktiku. Nevis cīnīties ar Ukrainas armiju kaujas laukā, bet no tāluma apšaudīt pilsētas, lai panāktu jaunu ukraiņu bēgļu vilni uz Eiropu, “nospiežot to uz ceļiem”.
“Jautājums tikai, vai šo migrācijas krīzi organizēt tagad vai pēc pāris mēnešiem – ap Jauno gadu? Es domāju, ka izdevīgāk to darīt nākamgad, ap pavasari, kad Eiropā sāksies lielākie sociālie un citi saasinājumi,” uzskata šis padomdevējs.
Interesanti, vai visi šie runātāji apzinās, ka tā nav vienkārši muldēšana tiešajā ēterā, bet līdzdarbība kara noziegumos. Militārpersonu pastrādātos noziegumus Ukrainā vēl vajadzēs pierādīt, jo vainīgie noteikti liegsies, ka nav bijuši iesaistīti, ka vienkārši pildījuši pavēles, tad te cilvēki paši raksta sev nākotnes apsūdzību, sagādājot visus nepieciešamos pierādījumus.
“Krievijas televīzijas propagandisti ir sliktāki nekā Krievijas kara lidmašīnu piloti. Piloti vismaz riskē ar to, ka tiks notriekti. Runājošās galvas guļ drošībā, bet vēlāk tiešajā ēterā aicina izmantot kodolieročus vai iebrukt NATO valstīs,” vēl martā norādīja Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba.
Visi Kremļa propagandas izteikumi un raksti paliek arhīvos! Vai varbūt viņi iedomājas, ka varēs stāstīt, ka tas taču bija tikai “viedoklis”? Nu, ziniet, vārda brīvība, un tā… Tad viņiem būtu vērts painteresēties par vēsturi – ne tikai par nacistu propagandistu likteņiem pēc Otrā pasaules kara, bet arī par nesenākiem piemēriem.
Septembra beigās Hāgā sākās tiesas process pret 89 gadus veco Felisenu Kabugu, bijušo Ruandas radiostacijas “Radio Télévision Libre des Mille Collines” (“Tūkstots kalnu brīvā radio un televīzija”) dibinātāju un īpašnieku. Radio raidīja no 1993. līdz 1994. gadam, izplatot atklātus aicinājumus uz genocīdu pret tutsi cilti. Citai Ruandā dzīvojošai ciltij – hutu – piederīgie radio propagandisti regulāri apsaukāja tutsi par “prusakiem, kurus nepieciešams iznīcināt, lai viņi pazustu no Ruandas zemes” un “uz visiem laikiem aizmirstu viņu vārdu”.
Ruandas genocīdā, pēc dažādām aplēsēm, gāja bijā no 500 000 līdz pat miljonam cilvēku. Pētījumos pierādīts, ka ciematos, kur bija dzirdama šī radiostacija, pastrādāto noziegumu skaits bija daudz lielāks, nekā tur, kur to nevarēja uztvert. Apsūdzības pret “Tūkstots kalnu” radio līdzdalību genocīdā tā vadošajiem darbiniekiem tika izvirzītas 2000. gadā, bet notiesājošo spriedumu liela daļa saņēma laikā no 2003. līdz 2007. gadam.
Radio īpašnieks Felisens Kabuga 26 gadus bēguļoja un slēpās dažādās valstīs, līdz 2020. gadā tika aizturēts kādā Parīzes piepilsētā. Viņš joprojām noliedz savu vainu, taču tagad par to lems tiesa. Tāpat kā, cerams, nākotnē par Putina režīma noziegumu līdzdalībniekiem.
