Kononova tiesas prāva 26
Bijušo PSRS specgrupas komandieri un NKVD darbinieku V. Kononovu apcietināja 1998. gada augustā, un viņa lieta, līdzās nacistiskās Vācijas Drošības policijas un SD latviešu drošības palīgpolicijas t.s. “Arāja komandas” locekļa virsleitnanta Konrāda Kalēja prāvai, 20./21. gadsimta mijā kļuva par skaļāko un īpašu starptautisku rezonansi raisošu ar Otrā pasaules kara notikumiem saistītu tiesas procesu atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē.
Kaut arī V. Kononovu apsūdzēja tikai par Mazo Batu ciema iedzīvotāju iznīcināšanu, jāatceras, ka kara beigās viņš aktīvi piedalījās arī “cīņā pret bandītismu” Ludzas apriņķa teritorijā, no 1945. gada maija līdz 1946. gada februārim pildot LPSR NKVD Kārsavas pagasta nodaļas priekšnieka pienākumus un bija aktīvs nacionālo partizānu un citu nelegālu grupu vai indivīdu apkarotājs. Vienu no šādām epizodēm ar V. Kononova līdzdalību ir atstāstījis bijušais Bebru astoņgadīgās skolas skolotājs P. Čudars, vēstot par Ludzas komercskolas audzēkņu Jāņa Kozlovska un Vladimira Gerasimoviča izbēgšanu no vietējā cietuma pēc tam, kad viņi bija aizturēti aizdomās par pilsētas centrā novietota liela Staļina portreta sagriešanu 1944. gada rudenī. Meklējot izbēgušo V. Gerasimoviču, viņa tēva mājās Brodaišu ciemā ieradās Pildas pagasta partorgs Nikolajs Strogonovs, ciema padomes sekretāre Ņina Seņhiča un milicis V. Kononovs. Pamanot bēgli, partorgs atklāja uz viņu uguni un ievainoja, bet pēc tam pats saņēma nāvējošu šāvienu. Atriebjoties par notikušo, drīz no Pildas pagastnama un Ludzas ieradās grupa NKVD karavīru un ap 20 vietējo iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, kuri nežēlīgi piekāva V. Gerasimoviča vecākus un uz kūtsaugšas piesmēja viņa sešpadsmitgadīgo māsiņu.
Par vēršanos pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem V. Kononovu apbalvoja ar Ļeņina ordeni un citām goda zīmēm, kā arī piešķīra papildu izdienu. Vēlāk viņš turpināja savu dienestu čekā un milicijā Jēkabpilī un Daugavpilī, kur vairākas reizes tika disciplināri sodīts par neizdarībām darbā. 1950. gadā pašam V. Kononovam nācās izturēt padomju drošības iestāžu pārbaudi un taisnoties par sava tēva atrašanos Aizsargu organizācijā pirms Otrā pasaules kara. Vēlāk V. Kononovs ilgus gadus strādāja Rīgā par Transporta milicijas priekšnieku, bet 1991. gadā vērsās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, sadarbojoties ar Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju.
Pavisam kopā V. Kononova lietā Latvijā notika vairākas tiesas. Vispirms Rīgas apgabaltiesa 2000. gada janvārī notiesāja viņu uz sešiem gadiem ieslodzījumā, bet jau pēc dažiem mēnešiem Augstākās tiesas Krimināllietu palāta atbrīvoja apsūdzēto un nosūtīja lietu papildu izmeklēšanai. 2003. gada 3. oktobrī Latgales apgabaltiesa attaisnoja V. Kononovu viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos, bet atzina par vainīgu bandītismā, vienlaikus atbrīvojot viņu kriminālatbildības noilguma dēļ. Ignorējot Latvijas dubultokupācijas faktu, tiesa neatzina V. Kononovu par okupācijas varas pārstāvi, konstatēja, ka Mazo Batu ciems atradies vācu okupācijas varā, bet apsūdzētais, piederēdams PSRS bruņotajiem spēkiem, neesot karojis pret Latviju, bet gan cīnījies pret fašistisko diktatūru un tās atbalstītājiem, kuri sadarbojušies ar vācu okupācijas varas iestādēm, tāpēc uzskatāmi par bruņotiem nodevējiem un ienaidniekiem. Tomēr jau 2004. gada 30. aprīlī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta kā augstāka instance atzina un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts vēlāk galīgi apstiprināja, ka V. Kononovs ir vainojams kara noziegumos – kara vešanas noteikumu pārkāpšanā, okupētās teritorijas civiliedzīvotāju (deviņu cilvēku, to skaitā trīs sieviešu) noslepkavošanā, aplaupīšanā un neattaisnojamā ēku postīšanā Ludzas apriņķa Mazo Batu ciemā 1944. gada 27. maijā un sodīja viņu ar gada un astoņu mēnešu cietumsodu, tik ilgu laiku, cik viņš jau bija atradies ieslodzījumā.
Pēc nepilnu divu gadu pavadīšanas apcietinājumā V. Kononovs iesniedza apelāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), apsūdzot Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā un uzskatot, ka saskaņā ar ECT konvencijas 7. pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem un arī pats apsūdzētais nav varējis apzināties, ka veic noziedzīgu nodarījumu. Sākotnēji ECT 2008. gada 24. jūlijā pieņēma lēmumu atzīt par nepamatotu Latvijas tiesas spriedumu, norādot, ka V. Kononova noziegumam piemērojams noilgums un to vajadzējis iztiesāt līdz 1954. gadam, tā netieši ieņemot kara un pēckara situācijai neatbilstošu pozīciju, ignorējot tā brīža Latvijas okupāciju, kas neļāva tai pašai brīvi spriest tiesu PSRS pusē karojošiem kara noziedzniekiem. Tā brīža spriedums demonstrēja arī neizpratni par Latvijas atrašanos divu – nacistiskās un komunistiskās – okupācijas varu pakļautībā un tiesas prakses trūkumu pret Vāciju karojošo Sabiedroto puses pastrādāto noziegumu iztiesāšanā. Tomēr pēc Latvijas iesniegtās apelācijas ECT Lielā palāta jau 2010. gada 17. maijā pieņēma V. Kononovam nelabvēlīgu spriedumu, atzīstot viņu par vainīgu kara noziegumos un pasludinot, ka Latvija, notiesājot V. Kononovu, nav pārkāpusi Krimināllikuma atpakaļejoša spēka aizliegumu, kas ir noteikts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Šī ECT sprieduma vēsturiskā nozīme ir arī tā, ka tas pirmoreiz demonstrēja, ka par kara noziegumiem Otrā pasaules kara laikā ir tiesājami un sodāmi visi vainīgie (t.sk. uzvarētājvalstu pārstāvji) neatkarīgi no to piederības kādai karojošo pušu nometnei.
