Vasilija Kononova specgrupa 26
V. Kononova komandētā specgrupa bija viena no vairāk nekā 200 kara laikā Latvijas teritorijā iesūtītām PSRS Valsts drošības tautas komisariāta speciāli apmācītām operatīvām grupām, kuru uzdevums bija dzelzceļa sastāvu un tiltu spridzināšana, sakaru komunikāciju iznīcināšana, vācu noliktavu un rūpniecības uzņēmumu dedzināšana, spridzināšana un militārā izlūkošana, vācu militārās un civilās varas pārstāvju likvidēšana, spiegu un okupācijas varas atbalstītāju atmaskošana. V. Kononova vienība bija tieši pakļauta PSRS valsts drošības majora Pāvela Sudoplatova vadītajai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 2. daļai (vēlāk 4. pārvaldei), bet organizatoriski bija saistīta ar Viļa Samsona komandēto 1. latviešu partizānu brigādi, kura formāli pakļāvās Latvijas partizānu kustības štābam Maskavā, kas pildīja PSRS Aizsardzības ministrijas un valsts drošības orgānu pavēles. No padomju specgrupu kaujinieku teroristiskās darbības bieži vien cieta Latvijas pierobežas zemnieki, kuriem regulāri tika atņemta pārtika, lopi, pajūgi, zirgi, drēbes un citi sadzīves priekšmeti, un notika arī civiliedzīvotāju slepkavības.
Izrēķināšanās ar Mazo Batu iedzīvotājiem notika, jo viņus turēja aizdomās par Latvijā iesūtītās PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” majora Konstantīna Čugunova kaujinieku grupas vienības nodošanu vāciešiem, kas tika iznīcināta 1944. gada 29. februārī Mazo Batu sādžā. Šis fakts, kā arī tas, ka ciema iedzīvotājiem bija izdalīti ieroči, lai aizstāvētos pret iespējamo padomju kaujinieku iebrukumu, vēlāk ļāva V. Kononova aizstāvjiem apgalvot, ka Mazajos Batos “atradies policijas atbalsta punkts”, kur dzīvojuši nevis civiliedzīvotāji, bet gan kolaboranti – “palīgpolicisti-šucmaņi”. Tomēr V. Kononova krimināllietas materiāla parāda, ka Mazo Batu iedzīvotāji nebija regulāra militāra vienība ar savu komandieri un atšķirības zīmēm, un arī ieročus ciema vīrieši bija saņēmuši nevis piederības pie kādas militāras formācijas dēļ, bet gan pašaizsardzības nolūkā.
Var piekrist vēsturniekam Ritvaram Jansonam, kurš raksta, ka “nacistu policijas un K. Čugunova smeršistu militārā sadursme bija divu okupantu cīņa. Tā minētajā brīdī paglāba Mazo Batu iedzīvotājus no K. Čugunova veiktās aplaupīšanas vai draudošajām nacistu represijām par to, ka ciema iedzīvotāji nebūtu ziņojuši par smeršistu ierašanos. Diskutējams ir jautājums, vai Latvijas civiliedzīvotāji, kuri 1944. gadā no vāciešiem saņēma ieročus pašaizsardzībai un arī ziņoja par vienu okupantu otram okupantam, ir kolaboranti? Ir jānodala, vai okupācijas varai tika ziņots par cilvēkiem, kuri atbalstīja neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanas idejas, vai arī par vienas vai arī otras okupācijas varas oficiāliem pārstāvjiem”. Jāņem arī vērā, ka Otrā pasaules kara gados, kad Latvijā darbojās divi konfrontējoši okupācijas varu spēki, atsakoties sadarboties ar kādu no okupācijas varām, indivīda izdzīvošanas iespējas kļuva visai minimālas. Līdz ar to Mazo Batu iedzīvotāji nevar tikt uzskatīti par kolaborantiem vai bruņotām militārpersonām, turpretī V. Kononova un K. Čugunova specgrupas saskaņā ar 1907. gada Hāgas “Sauszemes kara noteikumu un paražu” konvenciju ir pielīdzināmas regulāra karaspēka struktūrvienībām (kombatantiem), bet traģēdija Mazajos Batos uzskatāma par kara noziegumu.
