Divas trešdaļas iedzīvotāju – pret iebrukumu Ukrainā. Saruna ar Krievijas opozicionāru 19
Nesen Latvijā viesojās Krievijā pazīstamais liberāļu aktīvists Vladimirs Kara-Murza. Tā kā viņš ir arī pirmskara Latvijas diplomāta Georga Bisenieka radinieks, tāpēc apmeklēja arī dzimtas mājas. Viņš sniedza arī interviju “LA”.
– Kā jūs vērtējat pašreizējās Latvijas un Krievijas attiecības?
– Tās jāskata pašlaik Krievijā valdošā režīma kontekstā, kurš gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā nodarbojas ar revanšismu. Viens no pirmajiem Putina režīma soļiem bija Staļina laiku himnas atjaunošana. Valsts iekšpolitikā tiek izmantotas VDK metodes, mums ir politieslodzītie, ir cenzūra, apspiež opozīciju un nav brīvu vēlēšanu. Revanšisms vērojams arī ārpolitikā. Atcerēsimies, ka pirms dažiem gadiem Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja oficiālu pozīciju attiecībā uz Baltijas valstīm, kurā bija apgalvots, ka tās brīvprātīgi iestājušās PSRS un tas noticis atbilstoši starptautiskajiem līgumiem. Krievijā esošajam režīmam patīk apsūdzēt citus vēstures falsificēšanā, taču īstie falsifikatori ir viņi paši, kas turpina melot. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Baltijas valstu nelikumīgā aneksija. Apgalvojumi par brīvprātīgu pievienošanos nav tikai pretrunā vēstures faktiem, bet Krievija to pati ir atzinusi. 1989. gadā PSRS tautas deputātu kongress nosodīja Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu. 1991. gadā Boriss Jeļcins parakstīja vienošanos ar Baltijas valstīm Krievijas vārdā un atzina, ka 1940. gadā notika vardarbīga aneksija. Esošais režīms mēģina atspēlēties, un ir skumji un smieklīgi novērot, kā notiek ārpolitikas neosovjetizācija.
– Kā izpaužas tā neosovjetizācija?
– Tas izpaužas Krievijas attiecībās ar Ukrainu, agrāk pret Gruziju un Baltijas valstīm, pret kurām ir grūtāk piemērot šādu politiku, jo tās ir NATO. Krievijas ĀM runasvīrs Lukaševiča kungs izplata ministrijas viedokli Molotova stilā, arī par Baltijas valstīm. Krievijā iekšpolitika un ārpolitika ir cieši saistītas. 90. gados, kad mums bija demokrātiska valsts, tad ārpolitika bija miermīlīga un vērsta uz labām kaimiņattiecībām. Tagad tajā tiek veidoti ienaidnieku tēli – dažreiz ASV, citreiz Igaunija vai Gruzija. Kas attiecīgajā mirklī ir izdevīgi. Pēdējos divus gadus tiek uzturēta antiamerikāniska retorika.
– Jums kā žurnālistam varētu būt ļoti smagi to vērot…
– Žurnālistikas kā profesijas Krievijā nav palicis, ir tikai propaganda. Tomēr ir daudz pamata optimismam – ja savulaik 100 000 cilvēku varēja iznākt Bolotnaja laukumā! Krievijā parādās vidusslānis un ir pilsētu jaunieši, kas ceļo pa pasauli. Viņi nav gatavi samierināties ar šo korumpēto un autoritāro režīmu Krievijā. Tam ilgākā laikā nav perspektīvu, tas dod cerību.
– Prezidents Putins nesen atkal izteicās, ka Latvijā neesot pieļaujama situācija saistībā ar nepilsoņiem. Ko tas nozīmē?
– Es balstos vēsturiskos jautājumos. 1940. gadā Latvijā notika okupācija, 1991. – tika pieņemts Latvijas kontinuitātes princips, un pēc neatkarības atgūšanas cilvēkiem bija iespēja naturalizēties. Saprotama ir prasība prast valsts valodu, ja cilvēks pretendē uz pilsonību. Jāatceras, ka jau 2006. gadā Eiropas Padome rezolūcijā atzina, ka Latvija neievieš neko pārmērīgu naturalizācijas politikā. Pēc būtības nepilsoņi ir personas ar pastāvīgu uzturēšanās atļauju. Tie nevar tikai piedalīties vēlēšanās. Krievijā ir dubultpilsoņi, un viņi pat nevar savā valstī piedalīties vēlēšanās. Te nu jāsaka – “Lai nu kura gotiņa mautu!”.
– Jums Eiropas Parlamentā sanāca vārdiska saķeršanās ar eiroparlamenta deputātu no Latvijas Aleksandru Mirski…
– Toreiz, oktobrī, bija sēde par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un to, kāpēc Eiropai nepieciešams Magņitska likums. Ieradās Mirskis un nolasīja runu, kurā stāstīja, ka Mihails Hodorkovskis nav politieslodzītais un ka visi Maskavā balsojuši par pašreizējo mēru Sergeju Sobjaņinu. Faktiski viena trešdaļa no Latvijas eiroparlamentāriešiem nepārstāv Latvijas intereses – ir tur Alfrēds Rubiks, bijušais LKP CK 1. sekretārs, interfrontes aktīviste Tatjana Ždanoka un šis Mirskis, kurš EP izskatās pēc Vladimira Putina un viņa partijas pārstāvja EP. Krievijā valsts oponenti sēž cietumā, nevis parlamentā. Pēc sabiedriskās organizācijas “Memorial” datiem, mums ir ap 40 politisko ieslodzīto, varbūt viņu ir pat vairāk. Mums jau ir vairāk politieslodzīto nekā Baltkrievijā. Mēs, opozīcijas līderi, iestājamies, lai ES darbotos analogs Magņitska likumam, kurš ļautu iesaldēt banku kontus un liegt ceļošanu ES tiem Krievijas ierēdņiem, kas atbildīgi par korupciju un apzog paši savu tautu. Mēs par to turpināsim runāt.
– Vai Krievijas labējai opozīcijai ir cerības tikt pie valdīšanas, jo Putina partijai “Vienotā Krievija” joprojām ir liels atbalsts? Tā ir realitāte.
– Mums jau 14 gadu nav brīvu vēlēšanu. Pēdējās tādas bija 2000. gadā, bet pēc tam nevienas no starptautisko organizāciju puses netika atzītas par brīvām un demokrātiskām. Pēdējās vēlēšanās gribēja piedalīties daudz opozīcijas partiju, bet tām atteica reģistrāciju. Pēc oficiālajiem rezultātiem, 2011. gadā “Vienotā Krievija” ieguva 49 procentus balsu Valsts domes vēlēšanās, kaut arī bija pilnīga kontrole pār televīziju. Lielākā daļa Krievijas pilsoņu atgrūda Putinu. Mīts, ko uztur Putina propaganda, ir tas, ka opozīcija ir margināla un to neviens neatbalsta. Rudenī notika vēlēšanas vairākos reģionos. Jaroslavļā viens no opozīcijas līderiem – Boriss Ņemcovs – iekļuva vietējā parlamentā, Petrozavodskā uzvarēja opozicionāru kandidāts, Jekaterinburgā – tāpat. Atcerēsimies, ka 2012. gadā Putins zaudēja vēlēšanās lielākajās pilsētās no austrumiem līdz rietumiem.
– Vai Krieviju nākotnē var sagaidīt maidans?
– Pašlaik Putina vara dara visu, lai būtu maidans. Janukovičs Ukrainā bija “pārspļāvis” Putinu un Lukašenko ar savām aktivitātēm. Tas notika Ukrainā, kur ir opozīcija. Krievijā viss ir absolūti piespiests. Optimālais variants varas maiņai Krievijā būtu “samta revolūcija” vai Ukrainas 2004. gada maidans, kur notika mierīgi nevardarbīgi protesti. Mēs uzstāsim uz mierīgiem, nevardarbīgiem protestiem.
