Kara ķīlnieces. Turcijas pierobežā ir pilsētas, kur bēgļu vairāk nekā iedzīvotāju 1
Ir agrs pusdienlaiks. Turcijas un Sīrijas pierobežas pilsēta Kilisa pamazām sasilst jūnija saulē. Mūra namu pagalmos bērni dzenā bumbu, kaut kur dziļāk sētās urbj un klaudzina strādnieki, aizducina pa motociklam, ir atvērtas nelielas tirgotavas, kurās lielos maisos pārdod garšvielas visās varavīksnes krāsās, blakus – saimniecības preces, maize, ūdens, kādas frizētavas logā meistars baltā halātā ar mīkstām putām sparīgi pucē klienta zodu. Kilisa sākusi kārtējo dienu, būdama tikai dažus kilometrus no Sīrijas robežas. Ja pēdējās dienās nebūtu cītīgi sekojusi ziņām, te nokļuvusi, pat neiedomātos, ka tikai pirms pāris dienām šeit atkal nokritušas teroristiskā grupējuma “Islāma valsts” jeb “Daesh” mestās raķetes. Tās, kā sacīs vietējie, teroristi šauj uz labu laimi, pat nerēķinoties ar mērķi un postu, un tieši tas arī padara Kilisas dzīvi arvien bīstamāku.
Melns karogs lauka vidū
Kilisa ir izvietojusies gar robežu, un savulaik te bagātīgi baudīja kaimiņzemju tuvumu. Te pāri ceļoja gan preces, gan cilvēki, mijās valodas, dzimtas un ieražas, bet, kopš plosās Sīrijas karš, robežas Turcijas vara tur slēgtas un pāri ļauj iet vairs tikai tiem, kuri ar dokumentiem var apliecināt, ka vienā vai otrā pusē ir daļa ģimenes, ka strādā nevalstiskā organizācijā, kas sniedz palīdzību sīriešiem, vai arī tiem, kuri ir ievainoti vai smagi slimi. Pie pašas robežas, aiz kuras netālu vīd jau Sīrijas pusē esošu pakalnu ieapaļās virsotnes, izveidots bēgļu centrs, kurā gan no malas nelaiž, tikai ar īpašām atļaujām.
Ja pabrauc mazliet ārpus Kilisas centra un pakāpjas piekalnītē, līdzi ņemot stipru tālskati, Sīrijas pusē klajā laukā var redzēt draudīgi plīvojam džihādistu milzīgu melnbaltu karogu.
Kilisa, savulaik priecājusies par Sīrijas tuvumu, tagad ir kara ķīlniece. Pilsēta, kurā mīt ap 90 000 iedzīvotāju, izmitina 120 000 sīriešu bēgļu, un šis ir viens no tiem punktiem Turcijā, kurā no kara bēgošo ir vairāk nekā vietējo turku.
Daudzi sīriešus ir uzņēmuši mājās vai par zemāku samaksu izīrē mājvietu – dzīvokļus, bijušo veikalu telpas, saimniecības ēkas. Oficiālajās nometnēs visiem vietas nepietiek, un sīrieši meklē iespēju atrast darbu un izdzīvot paši, pārtiekot arī no saviem iekrājumiem.
Vēl pavasarī uz Kilisu bija paredzēts doties ES delegācijai – Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, Eiropadomes prezidentam Donaldam Tuskam un Eiropas Komisijas (EK) viceprezidentam Fransam Timmermanam, taču drošības apsvērumu dēļ viesus nelaida tālāk par tuvumā esošo lielāko Turcijas pilsētu Gaziantepu.
Turcijas varas iestādes Kilisu izceļ kā vienu no piemēriem tam, kā valsts mēģina tikt galā ar nu jau piecus gadus ilgstošo konfliktu kaimiņos un kā to savā ikdienā izjūt ne tikai iestādes, bet arī vienkāršie iedzīvotāji. Kilisu Turcijas valdība ir pieteikusi Nobela Miera prēmijai, un tam atbalstu izteikušas arī ASV, taču vietējie žurnālisti norāda, ka kopš brīža, kad Kilisā arvien biežāk krīt džihādistu raķetes, kas izārda ne vien mājas, bet ir nogalinājušas jau vairākus desmitus cilvēku, vietējos rūgst arvien lielāka neiecietība pret sīriešiem, sakot, ka viņu dēļ ienaidnieks nāk tuvāk un dara visu, lai arī Turciju ierautu karā.
