Uldis Šmits: Karā kā jau karā? 2
ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērešs apgalvojis, ka tagadējā situācija ir smagākais pārbaudījums kopš Otrā pasaules kara. Ja atceramies, līdzīgi bija izteikusies Vācijas kanclere Angela Merkele. Lai gan izraudzīto atskaites punktu varētu apstrīdēt, kaut vai tāpēc, ka Otrā pasaules kara izraisītāji ir labi zināmi un daudz apcerēti arī iemesli, kas pie tā noveda.
Taču militāra leksika Eiropas galvaspilsētās atkal atgriezusies.
Pandēmijas radītie satricinājumi ir sabiedrību saliedējoši. Tie savā ziņā atgādina pret planētu Zemi vērstu ārēju apdraudējumu, un ANO ģenerālsekretārs jau reiz izmantoja šo mobilizējošo faktoru 23. marta aicinājumā izbeigt militāros konfliktus laikā, kad “pasaule saskārusies ar kopīgu ienaidnieku – koronavīrusa infekciju”, kura “dod nežēlīgus triecienus visiem, nešķirojot pēc nacionālās vai etniskās piederības, politiskās vai reliģiskās pārliecības”, taču lielākie cietēji ir neaizsargātie civiliedzīvotāji konfliktu zonās, bēgļi, pārvietotās personas un uzbrukumiem bieži pakļautie mediķi. Tāpēc nepieciešama tūlītēja “vispārēja uguns pārtraukšana”.
Minētais aicinājums bija adresēts abstraktām “karojošajām pusēm”, kam vajadzētu “atmest savstarpēju neuzticēšanos un ienaidu” un nelaist garām radušās “vērtīgās iespējas diplomātijai”.
Bet lieki teikt, ka vispārēja uguns pārtraukšana nav iestājusies.
Pat ne Eiropā, respektīvi Austrumukrainā, kur atkal sarosījušies Maskavas uzturēto t. s. tautas republiku bruņotie formējumi un turpina iet bojā ukraiņu karavīri. Šķietami pieklusušajā Sīrijā, kur karadarbības upuru skaits tomēr pietuvojies 400 tūkstošu atzīmei un bēgļu daudzums mērāms miljonos, trūkst ticamas informācijas arī par vīrusa izplatību, kam radīti teju ideāli apstākļi pārvietoto nometnēs un sagrautajās pilsētās.
Jāatgādina – ANO izmeklēšanas komisijas marta sākumā publicētajā ziņojumā par pērnvasar notikušo civilo objektu bombardēšanu Idlibas provincē norādīts arī uz Krievijas militāristu apzināti izdarītajiem gaisa triecieniem, piemēram, uz slimnīcām, kas nenoliedzami kvalificējams kā kara noziegums. (Kremļa runasvīrs Peskovs nodēvēja ziņojumu par “vienpusēju”.)
Bet šobrīd koronavīruss ir starptautisko noziedznieku un pirmām kārtām Asada diktatūras objektīvs sabiedrotais, kas palīdz jau tā ne pārāk uzstājīgajām Rietumu politiskajām aprindām piemirst Sīrijā veiktos ķīmiskos uzbrukumus un slaktiņus.
Tāpat Kremlī visnotaļ labi saskata krīzes pavērtās “vērtīgās iespējas”, un ne velti ideja par jebkādu spēkā esošu sankciju atcelšanu tiek ar skubu bīdīta gan G20, gan ANO līmenī. Pagaidām bez īpašām sekmēm. Putina iegriba nav atspoguļota Ģenerālās Asamblejas 2. aprīlī pieņemtajā rezolūcijā par starptautisko sadarbību, toties 188 dalībvalstu atbalstītajā, bet juridiski nesaistošajā tekstā uzsvērts, ka arī šajā kritiskajā laikā nepieciešams ievērot cilvēktiesības.
Īstenībā tagad tas ir sarežģīti pat demokrātijās, savukārt represīvie režīmi var pievilkt skrūves un, pārāk nekautrējoties, vērsties pret politiski nevēlamajām personām.
Tādas noteikti izrādīsies starp sanitāro normu vai karantīnas pārkāpējiem, ko – ņemsim galējo piemēru – Filipīnu galva Duterte (gluži kā Čečenijas Kadirovs) sola apšaut. Nesavtīgās rūpēs par līdzpilsoņu veselību.
Tikmēr zīmīgi notikumi, kurus citkārt apspriestu daudz vairāk, paliek ēnā. Tam, ka Ziemeļmaķedonija kļuva par NATO trīsdesmito dalībvalsti, dīvainā kārtā izvērstāku paziņojumu, liekas, veltīja vien Krievijas Ārlietu ministrija, paužot bažas, ka par šo kļūmīgo lēmumu “maķedoniešu tautai nāksies maksāt ar atteikšanos no suverenitātes militāri politiskajā jomā un ne tikai”, kaut gan šādam lēmumam neesot bijis ne mazākā saprātīgā iemesla – vēsta Maskava, kura nesen mēģināja sarīkot bruņotu apvērsumu Melnkalnē.
Piebilstot, ka “Skopjes pievienošanās aliansei nerada nekādu pievienoto vērtību ne Eiropas, ne reģionālajai, ne nacionālajai drošībai”, un, pats par sevi saprotams, “pūliņu apvienošanai cīņai ar kopējiem apdraudējumiem un izaicinājumiem, tostarp ar koronavīrusa pandēmiju…”.
Citiem vārdiem, neizlaidīsim pārāk tālu no redzesloka ierastās politiskās spēles, kas rit savu gaitu. Jeb vienu no apliecinājumiem banālajai patiesībai, ka dzīve turpinās.
