“Kara daba.” Recenzija par kamermistēriju “Es, karā aiziedams…” ansambļa “Arcandela” ieskaņojumā 1
Ilze Šarkovska-Liepiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Septiņdesmitajos gados dzimušo komponistu paaudzei pieder gan Santa Ratniece, gan Grieķijā strādājošā Gundega Šmite.
Abas dzimušas vienā gadā, abām māksliniecēm šogad izdoti soloalbumi skaņu ierakstu kompānijas “Skani” paspārnē.
Komponistes pieder meklētāju paaudzei, kura Latvijas atgūtās neatkarības gaisotnē sevi pozicionēja kā pretmetu padomjlaika stilistikas ierobežojumiem, alkatīgi metoties skaņas iespēju pētniecībā, struktūru spēlēs, elektroniskās mūzikas neierobežotajos plašumos – ārpus pierastā, sagaidāmā, jau zināmā.
Abas komponistes ir starptautiski atzītas autores – godalgotas, darbu atskaņojumiem un ieskaņojumiem lutinātas.
Gundegas Šmites kamermistērija “Es, karā aiziedams…” pirmoreiz atskaņota 2019. gadā, veidojot videokoncertu režisora Aleksandra Okonova versijā (šai iestudējumā ir vērts ielūkoties “Skani” mājaslapā).
Tagad klausītājiem dota iespēja iepazīties ar šī darba pilnu audioversiju ansambļa “Arcandela” ieskaņojumā.
2015. gadā izveidotā mūziķu vienība sakausē šķietami nesavienojamus žanrus un stilus – no tradicionālās (etniskās, tautas) mūzikas līdz operai un laikmetīgajai kamermūzikai.
Atrašanās žanru krustcelēs raksturīga arī Gundegas Šmites nospriegotajam, ārkārtīgi dramatiskajam pretkara vēstījumam ar dainu tekstiem, kuri ietērpti laikmetīgā, skaudrā skaņurakstā.
Kara tēma, šķiet, autori urda jau vismaz kopš 2014. gada, kad tapusi “Akmens dziesma” jauktajam korim un diviem gongiem. Vijolniece Liene Brence, kontrabasists Oskars Bokanovs, akordeonists Māris Rozenfelds un pianists Rihards Plešanovs, kā arī dziedoņi Aiga Bokanova un Kārlis Seržants glezno skaniski krāšņas un baisas ainas.
Pateicoties instrumentu specifiskajam sastāvam, kas ietver arī elektroniskās mūzikas pielietojumu intermēdijās, pateicoties teksta raksturam un saturam, Gundegas Šmites mūzika sasniedz gluži pārlaicīgus horizontus un veido dziļu vispārinājumu.
Opermūzikai raksturīgos balss tembrus ieskaņojumā gandrīz vai gribētos aizstāt ar tradicionālās dziedāšanas manierē veidotām vokālajām partijām, kas piešķirtu izpildījumam gluži citādu niansi, tomēr arī esošā interpretācija pārliecina, satriec, raisa dziļi cilvēciskus jautājumus. Jo īpaši tāpēc, ka komponiste prot veidot mērķtiecīgu skaņdarba dramaturģiju.
Santas Ratnieces mūzikas tvartā saklausām komponistei raksturīgos meklējumus pasaules kultūras apcirkņos. Arī gremdēšanos skaņas izpētes dzīlēs – viņas rokraksts ir smalkākais, arī viens no sarežģītākajiem latviešu mūsdienu mūzikā.
Japāņu “no” (noh) teātris un mangas, Eiropas kristīgās kultūras tradīcijas Santas Ratnieces darbos šķērso gadsimtus, ģeogrāfiski attālus punktus un valodas.
Albumā iekļauti četri opusi, četri stāsti: “Vigilia del Mattino” (“Rīta vigilija”) ar Dantes “Dievišķās komēdijas” tekstu, septiņas daļas no 2011. gadā uzvestās operas “War Sum Up: Music. Manga. Machines” (“Kara daba”), Svētā Asīzes Franciska iedvesmoto “fuoco celeste” (“debesu uguns”) un visbeidzot – “nada el layli” (“Nakts rasas lāses”) ar tekstu no Zālamana “Augstās dziesmas”.
Jā gan – iedziļināšanās skaņas spektrā ir grūti tverama nošu pierakstā, tembru spēles un nianses grūti fiksēt, tāpēc par lielu veiksmi jāuzskata komponistes ilggadējā sadarbība ar Latvijas Radio kori, tā diriģentiem Sigvardu Kļavu un Kasparu Putniņu, kuri viņas rakstā spēj atšifrēt ritma mājienus, ceturtdaļtoņu un vēl smalkākas gradācijas, veidot smalku atmosfēru plūsmu vai sablīvēt biedējoši dramatiskus kara ainu vālus.
Šai plūdumā iekļaujas arī ansambļa “Sarband”, arfistes Jekaterinas Suvorovas, čellistu Ērika Kiršfelda, Gunas Šnē un citu instrumentālistu un dziedoņu solobalsis, kā arī franču elektroniskās mūzikas meistara Žilbēra Nuno veidotās epizodes (“Kara daba”). Spilgta, ēteriska, suģestējoša skaņu pasaule!
