Māris Antonevičs: Kad varēs uzskatīt, ka Krievija Ukrainā ir sakauta? 18
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad varēs uzskatīt, ka Krievija Ukrainā ir sakauta? Arvien biežāk kā galvenais atslēgvārds parādās Krima – te viss sākās, te visam arī jābeidzas! Visskaidrāk to, protams, pauž ukraiņi. Aptaujas rāda, ka Krimas atbrīvošanu kā mērķi izvirza vairāk nekā 90% Ukrainas iedzīvotāju. “Atgūstot Krimu, mēs atjaunosim mieru,” nesen kara gadadienā uzsvēra arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Pagaidām šāds nepārprotams vēstījums nav nācis no Rietumu puses – lai gan arī tur bieži tiek atkārtots, ka Ukrainai jāuzvar, tomēr uzvaras kritēriji netiek precizēti.
Bet kādi vēl ir varianti? Atgriezties pie 2022. gada 23. februāra līnijām? Krievijas plaša mēroga uzbrukuma pirmajās dienās Zelenskis to tiešām piedāvāja, pretī solot gan Ukrainas nepievienošanos NATO, gan Krimas statusa iesaldēšanu uz ilgāku laiku, taču situācija jau sen ir mainījusies (atcerēsimies, ka Krievija pasludinājusi par sev piederošām vēl četrus Ukrainas apgabalus – Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas). Savukārt, ja Ukrainai izdodas atgūt savas teritorijas militārā ceļā, tad rodas jautājums – kāpēc apstāties un neatbrīvot arī pārējo okupēto daļu?
Iepriekš Krima tika uztverta kā tāds pasakās un teikās bieži aprakstīts jaunavas ziedošanas rituāls ļaunajam pūķim (varbūt šim stāstam atbilstošāks tēls būtu lācis, bet lai nu paliek pūķis) ar domu, ka tā viņš liks mierā visus pārējos iedzīvotājus. Tas neattaisnojās, pūķis, sajutis asiņu garšu, turpinājis terorizēt gan tuvāko apkārtni, gan tālākas vietas. Tātad vēlreiz atkārtot tādu pašu rituālu, bet nu jau situācijā, kad pūķim izdevies nocirst gandrīz visas galvas un viņš noasiņojis vārtās pa zemi, būtu muļķīgi un nepareizi.
Atgūt Krimu militārā ceļā esot pat vieglāk nekā Donbasu, norāda militārie analītiķi, it īpaši, ja Ukrainas rīcībā ir augstas precizitātes ieroči. Ja Ukrainai izdodas sekmīgs pretuzbrukums Melitopoles virzienā un tas pārgrieztu krieviem sauszemes koridoru, tad vienīgais apgādes ceļš ar pussalu okupantiem atliek Krimas tilts. Bet vienu reizi visi jau varēja pārliecināties, ka tas nav neaizsniedzams mērķis. Pat nesagraujot tiltu, bet tikai to regulāri sabojājot, problēmas ar Krimas apgādi Krievijai būtu milzīgas, ko noteikti pavadītu arī haoss, lielas daļas kolaborantu un pēc 2014. gada iesūtīto jauno kolonizatoru vēlme ātrāk pamest pussalu, un citas problēmas. Katrā ziņā šī teritorija no aizsardzības viedokļa ir sarežģītāka, kamēr Donbasā krievi var iekrampēties pamatīgi, jo sauszemes robeža ar Krieviju ir turpat blakus.
Vēl kāds ne īpaši izšķirošs, tomēr zīmīgs fakts ir Kremļa opozīcijas “apskaidrība”. Iepriekš arī lielai daļai opozicionāru, kas Putinu kritizēja par korupciju un varas koncentrēšanu, nebija nekādu problēmu ar “Krim naš” noskaņojumu, viņi pat, iespējams, izjuta iekšēju pacilātību par šo “vēsturisko notikumu”. Nereti ticis runāts par “Krimas konsensu”, kas raksturoja Krievijas sabiedrību pēc 2014. gada, – lai kādas ievirzes politiķis nāktu pie varas, viņš nekad nepiekritīs pārskatīt šo jautājumu, jo to vienkārši neatbalstīs viņa vēlētāji. Spilgtākais apliecinājums tam bija Kremļa opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija izteikums intervijā radio “Eho Moskvi”: “Vai tad Krima ir kāda sviestmaize ar desu, lai to atdotu. Es uzskatu, ka nē – tā ir Krievijas daļa un tuvākajā laikā tāda arī paliks.” Taču tagad, 2023. gada februārī, Navaļnijs, kurš Krievijā atrodas cietumā, taču nav zaudējis iespēju caur advokātiem un atbalstītājiem nodot savus vēstījumus, publicējis jaunu politisko platformu, kur vienā no punktiem uzsver – Ukraina jāatzīst 1991. gada robežās. Lasi – ar Krimu tās sastāvā. Kāpēc tad Navaļnijam un viņa domubiedriem Krima tagad tomēr kļuvusi par “sviestmaizi ar desu”? Vai ierunājusies sirdsapziņa? Ticamāk, ka tā vienkārši ir politiskā loģika, kas izriet no iepriekš minētā: Putina režīmu var gāzt tikai sakāve Ukrainā, savukārt sakāve būs tikai tad, ja Ukrainai izdosies atgūt Krimu. Te gan atkal var parādīties dažādas atrunas. Piemēram, cits Kremļa opozicionārs Garijs Kasparovs par Krimas atgriešanos Ukrainā runā daudz senāk, taču pērn forumā Viļņā pārsteidza ar paziņojumiem, ka liberālajai opozīcijai vajadzēs sekot, lai šajā procesā netiktu pārkāptas Krimā dzīvojošo krievu tiesības, ierobežota krievu valoda utt. Ak, šī tik ierastā retorika, ko tik daudz esam dzirdējuši Krievijas izpildījumā un kas noderējusi arī par ieganstu agresijai… Taču Navaļnija un Kasparova atziņas vismaz ir solis uz priekšu, ja salīdzina ar tādu sevi par liberālu opozicionāru dēvējošu politiķi kā partijas “Jabloko” līderis Grigorijs Javlinskis, kurš aicinājis ukraiņus beigt karot, jo Krimu tāpat nekad neatgūšot, lai necer. Tests ar jautājumu “Kam pieder Krima?” joprojām spēkā.
