Monika Zīle: Kapusvētku rozes un lilijas 3
Šīs nedēļas nogale Alūksnes pusē dzimušajiem “nobuktota” jau gada sākumā: būs pilsētas un Mazbānīša svinības, bet pāri visam – aizgājušo pieminēšana svētdien Lielajos un Mazajos kapos.
Kaut gan līdz pat septembrim Latvijas aizmigušo mūžu dārzos notiek nelaiķu atceres brīži, tajos Alūksnes kapusvētkiem īpaša vieta. Tos daudzina, uzsverot masveidību un krāšņumu. Nav nekāds bundzinieku festivāls, kurp atbrien saplēstās biksēs un gumijas čībās, uzsver Ziemeļvidzemes paziņa, aizgājējus godināt mēs pošamies tikpat svinīgi kā uz pirmizrādi Operā: velkam labākās drēbes, pucējam dzīvesbiedrus, sakopjam bērnus un spodrinām mašīnas!
Bez šaubām, drīkst smīnēt un viebties par modes skatēm kapos un tajās nepiedalīties. Taču nav noliedzams, ka pagājušā gadsimta sākumā rakstnieka un mācītāja Andrieva Niedras iedibinātā mirušo pieminēšanas tradīcija iegūst arvien skaidrāk saskatāmus mūsdienu socializēšanās nepieciešamības vaibstus – ļaudis mēro lielus attālumus uz kapusvētkiem, lai tur satiktu ilgi neredzētus paziņas un atjaunotu radu saites, un dažam vientuļniekam šī diena ir vienīgā lielā iziešana cilvēkos un saskarsmes piedzīvojums ar ilgu pēcgaršu.
Bet, par Alūksni turpinot, – te pilsētas svinībās sestdien uzsauks augstu laimi jaundzimušajiem mazuļiem, pirms kapusvētkiem netieši akcentējot dzīves turpināšanos un nepieciešamību tās vārdā darboties.
Ainavu speciālisti ir vienisprātis, ka daudzas Latvijas kapsētas zaļumu un ziedu bagātībā var droši sacensties ar parkiem. Aizgājušo atdusas vietu kopšanai nežēlojam laiku un līdzekļus – tradicionālajā nelaiķu pieminēšanas dienā rets kapiņš negreznojas ar lilijām un rozēm arī tad, ja pakaļpalicējiem tādēļ jāsavelk josta līdz pensijai.
Bet visi kapu pušķi līdztekus dekoratīvajai misijai satur dažādu nokrāsu stāstus par attiecībām dzīves laikā, un gleznajās ziedlapās ir gan silta pateicība, gan pārestību piedošana, gan vēlīna nožēla, ka savulaik taupītie labie vārdi tagad jāuztic vējam.
Tiesa, mirušos mīlēt ir viegli: smiltainē iegūlušais ar visu mierā, viņam nav nekādu netikumu un reiz piemitušie vairs nešķiet būtiski, pat ja no tiem vajadzējis ciest.
Antropologi mūsdienu reliģiski tonētajos kapusvētkos saskata no tālas pagāniskās senatnes nākušas mirušo kulta zīmes, tādēļ Latvijas kultūras kanonā ierakstītā aizgājušo pieminēšanas tradīcija ir neizsīkstoša ādere cilvēces pētīšanas zinātniekiem. Mums pašiem tā ir iespēja pieskarties dzimtas saknēm, dziļāk iepazīt senčus un globāli steidzīgajā pasaulē vismaz reizi gadā ar tuviniekiem satikties vietā, kur nepastarpināti uzrunā mūžība. Atgādinot, ka šodien kādam noskopotie labie vārdi jau rīt, iespējams, būs tikai ar melnu lenti greznotu liliju kauslapās iešņukstami.
