– Izpētījāt daudzus materiālus, aptaujājāt vairāk par pustūkstoti cilvēku. Kas sarunās bija pārsteidzošs, negaidīts? 7
– Man atmiņā spilgti palikusi saruna ar pašreizējo Jelgavas 4. vidusskolas direktoru Agri Celmu, kurš savulaik kapusvētkos piedalījies kā pūtēju orķestra muzikants. Viņš atcerējās, kā bērnībā kapsētā saticis savu klases audzinātāju, kura bijusi arī ceremoniju vadītāja, un tas noticis stundu laikā.
Intervētie cilvēki stāstīja par pēcsvētku mielastu – vai nu turpat aiz kapsētas pļaviņā piknika veidā ietur maltīti un piemin tuviniekus, vai arī dodas uz savām dzimtas mājām. Interesanti redzēt, kā vecākā paaudze nodod jaunākajām savas atmiņas, atceras notikumus, kuri ietekmējuši dzimtu likteņus vēsturisku pavērsienu brīžos, kopā dzied.
Anketēto vidū bija daudzas vecmāmiņas, kuras stāstīja, ka ņem līdzi uz kapusvētkiem savus mazbērnus, lai viņi gūtu šo pieredzi un turpinātu to nākotnē.
V. Zelče: – Paaudžu attiecībās ir tā, ka mazbērnus aizved uz kapusvētkiem, bet bērni neiet – līdz tam laikam, kad aizsaulē aiziet viņu vecāki.
L. Uzule: – Atceros ļoti emocionālu jaunas sievietes stāstu. Viņai jau abi vecāki mūžībā. Savā kāzu dienā pati kopā ar jauno vīru devusies uz kapsētu, kur skaļā balsī abi jaunlaulātie uzrunājuši mūža mierā dusošos, stāstot par saviem nodomiem un izlūdzoties vecāku svētību. It kā pārsteidzoša rīcība, bet latviešu kultūrā – ļoti iederīga.
