– Vai aptaujās vaicājāt arī jaunākas paaudzes attieksmi pret kapu kultūru? Tagad daudzi, jūtot tuvojamies aiziešanas brīdi, izsaka tuviniekiem gribu tikt kremētiem. Tad nav kapu kopiņas. 7
V. Zelče: – Viena no Latvijas kapsētu īpatnībām, ka sastopam diezgan daudz tā saucamo performatīvo kapu – īstenībā cilvēks nav apglabāts, bet piemineklis tur atrodas. Tas ir saistīts ar 20. gadsimta deportācijām, represijām. Piemēram, performatīvais kaps Rīgā ir Benjamiņa kundzei. Tā ka apbedījuma formas ir ārkārtīgi dažādas.
19. gadsimta otrajā pusē, veidojoties latviešu nācijai, bija ļoti daudz dažādu publisko aktivitāšu – veidojās kori, dziedāšanas biedrības, teātra spēlēšanas biedrības. Vēl 19. gadsimta pirmajā pusē latviešu viensēta raksturojama kā ļoti izolēta telpa – dzimtzemnieki dzīvoja savā saimē viensētā, kontaktējās vēl vienīgi ar muižu un dažkārt gāja uz baznīcu. Tātad dzīvoja nošķirti, savrupi. Bet 19. gadsimta otrajā pusē notika ļoti intensīva mācīšanās sadarboties, satikties, draudzēties un nīsties u. tml. Piemēram, Dziesmu svētki veidojās kā viena no šādām sadarbības formām – dziedāšana gan sev, gan uz āru. Arī jaunās kapsētas kļuva par vienu no cilvēku satikšanās vietām. 19. gadsimta preses publikācijas stāsta ne tikai par dievkalpojumiem, par kapsētas kopšanu, bet arī to, ka cilvēki sabrauc, satiekas un izklīst tikai ar tumsu. Ļoti liela nozīme bija arī biedrību koru un orķestru priekšnesumam – ļaudis ieradās to noklausīties. Piemēram, Pēteris Barisons savās atmiņās vērtē – labi nodziedāts vai ne, vai gatavojoties paņemts pārāk sarežģīts skaņdarbs u. tml. Kapusvētkiem ir nepieciešams labs priekšnesums.
L. Uzule: – Anketēšanas rezultāti liecina, ka 79% cilvēku ir pārliecināti – kapusvētki ir nācijas identitātes sastāvdaļa, tādēļ arī šī senā tradīcija ir īpaši kopjama. Lai gan kapsētās ikdienā un svētku reizē jauniešu ir mazāk nekā vecāka gadagājuma cilvēku, tomēr, it īpaši Latgalē un Vidzemē, tiek kopta tradīcija, ka kapusvētkus apmeklē visa dzimta kopā. Tādējādi jau kopš mazotnes bērni tiek iepazīstināti un pieradināti pie šīs tradīcijas, tās nozīmīguma. Pētījumi un novērojumi liecina, ja arī jaunībā cilvēki retāk iegriežas kapsētā, kļūstot vecākiem, tas notiek aizvien biežāk.
