– Grāmatā salīdzināt, ka mūsu kaimiņiem lietuviešiem, igauņiem un baltkrieviem kapusvētki nav nacionāla mēroga notikums. 7
– Kapusvētkus svin Igaunijas pierobežā un Klaipēdas apkaimes luterāņi, bet citiem kaimiņiem tādu nav. Visā Eiropā – ziemeļvalstīs, Vācijā – ļoti spēcīga ir mirušo piemiņas dienas tradīcija rudenī. Bet vasarā sanākšana uz šādiem svētkiem, kuros savijas laicīgais cilvēku satikšanās prieks un garīgais – piedalīšanās dievkalpojumā baznīcā un kā papildinājums ir priekšnesumi –, tā ir latviešu kultūras sastāvdaļa.
– Kāpēc mēs kapu kultūru kopumā uzskatām par tik nozīmīgu?
– Līdz 19. gadsimtam visi pārsvarā savus tuviniekus apglabāja pie mājas vai baznīcā. 19. gadsimtā tika izdoti dažādi Krievijas valdības ukazi par publisko kapsētu izveidošanu. Jaunās kapsētas tapa kā zemnieku kultūras sastāvdaļa. Kārtīgs zemnieks vienmēr vēlas ap sevi sakārtotu vidi. Mājas pagalmā zied puķes – kāpēc lai kapsētā būtu citādi? Tā ir estētiskā vajadzība. Vēl ir ļoti izteiktā tolerances kultūra. Jo kapsētā guļ visādi ļaudis – gan draugi, gan ienaidnieki. Bet, ja tā ir lokālo kopienu kultūra, kāda raksturīga lauku kapsētām, tad visi šie ļaudis ir savējie. Jo arī kapusvētku kultūra ir savējo kultūra. Lai ierastos kapusvētkos, ir jābūt iemeslam – vai tie ir tavas dzimtas kapi, vai vīra radu kapi u. tml.
Rakstītos avotos nav īpaši daudz informācijas par kapusvētkiem. Par Dziesmu svētkiem visi runā un stāsta uz ārpusi, bet par kapusvētkiem – līdz pat pēdējam viļņojumam sabiedrībā, saistītam ar Jaunā Rīgas teātra izrādi “Kapusvētki” – raksturīgs apzīmējums ir “kolektīvais noslēpums”. Neizrādīties un nestāstīt.
Svarīga ir kultūras saistība ar Latvijas ģeopolitisko situāciju. Tā kā Latvijas teritorijai ir gājuši pāri gan kari, gan slimības, gan daudz kas cits, tad viena no raksturīgām īpatnībām ir bijusi vajadzība zemniekam pēc visiem kariem savest kārtībā vidi. Un arī dvēseli. Esam ļoti maza nācija. Taču, ietverot visus – gan tos, kuri dzīvo kopā ar mums horizontālajā plaknē tagadnē, gan tos, kuri dzīvo vertikālajā plaknē, – apzināmies, ka mūsu ir daudz vairāk. Tas ir būtiski gan sakņojumam, gan identitātes atbalstam.
L. Uzule: – Veicot preses satura analīzi, pievērsu uzmanību represēta cilvēka atmiņu stāstam, kur bija ietverta arī kapusvētku tēma. Sibīrijā dzīvojošie cilvēki neesot izpratuši, kāpēc latvieši tik bieži dodas uz savu piederīgo apbedījuma vietām. Un kāpēc viņi tur svin svētkus – kapusvētkus. Deportētā sieviete stāstīja, ka, esot izsūtījumā, latviešiem šī kapu kultūra ļāvusi saglabāt saikni ar latviskumu, saglabāt tradīcijas un, esot kapsētā, justies brīvākiem, justies tuvākiem savai patībai, patiesajai personībai.
