Ieraudzīt ko pārsteidzošu un varbūt pat paradoksālu: kapu pieminekļos runā laikmets 2
Kad pirms garās ziemas dosimies uz kapsētām sakopt savu tuvinieku atdusas vietas, kāds mirklis noteikti atliks arī emocionālām pārdomām un varbūt kādai atklāsmei par mūsu dvēseļu dārziem.
Palicējiem vienmēr bijis interesanti vērot, kā iemūžināta aizgājēju piemiņa dažādās kapu zīmēs, pieminekļos, kādi par viņiem radīti tēli.
Atliek tikai vērīgi paraudzīties apkārt, lai ieraudzītu ko pārsteidzošu un varbūt pat paradoksālu.
Lasot uzrakstus, gadu skaitļus, zīmīgus vēlējumus un pētot pieminekļu un krustu formas, šķiet, it kā mēs staigātu pa atvērtu vēstures grāmatu.
Jo sakrālā māksla ir arī nozīmīga mūsu kultūrvēstures sastāvdaļa, kas daiļrunīgi raksturo savus radītājus, pasūtītājus un atbilstošo laikmetu.
Pēc dzīvesvietas principa?
Senāk, kad lauku viensētās dzīvoja kuplas saimes, vai pie katras mājas bija savas dzimtas kapi. Arī mūsdienās vairākos novados Zemgalē un Kurzemē pie mājām izveidotajos dzimtas kapos apglabā tikai dzimtas piederīgos.
Vairākas pašvaldības šajā nolūkā pieņēmušas pat īpašus noteikumus.
Piemēram, Kuldīgas novada dome noteikusi, ka dzimtas kapsētas pagastu pārvaldes nekontrolē un šajās kapsētās var apbedīt bez saskaņojuma.
Dažreiz ironizējam, ka latvietis kopj kapiņus kā ģimenes dārziņu. Arī pētnieki skaidrojuši, ka atšķirībā no antīkajām lieltautām baltu tautu kapu kultūrai raksturīga ne tikai materiālā un garīgā saplūsme, ne tikai pagāniskā un kristīgā sintēze, bet arī… mājīgums.
Kapsētas tiek veidotas pēc dzīvesvietas principa – sētas, taciņas, pagalms, namiņi (aizgājēju mājas). Īpaši to var nolasīt Dainās – velēnu gulta, sūnu paladziņš, ziedu sega, mūža māja, dzīvošana tai saulē…
Gaumes kontrasti
Kapu memoriālā tēlniecība ir ļoti daudzveidīga, un skulpturāli kapu pieminekļi ir viena no mūsu nacionālajām bagātībām.
Vairums 18.–19. gs. pieminekļu gan ir formās vienveidīgi amatnieku darbi bez īpašas mākslinieciskas vērtības: vaļējas vai slēgtas urnas uz postamentiem, dekorētas ar čūskām kā mūžības vai tauriņiem kā dvēseles simboliem, lauztas kolonnas vai koku stumbri bez lapām (nolauzts koks simbolizēja cilvēka aprauto mūžu, bet katrs nocirsts zars – mirušu dzimtas pārstāvi).
Rīgā Lielajos kapos 19. gs. 30. gados sāka parādīties pirmie kapu krusti, šim periodam raksturīgi arī augsti, akmenī kalti obeliski un piramīdas, prizmas un stēlas, bet pirmie mākslinieciski vērtīgie pieminekļi attiecas uz laiku neilgi pirms Pirmā pasaules kara.
Kā monumentālās mākslas dārzi Rīgā ir Raiņa, 1. un 2. Meža kapi, Brāļu kapi. 20. gadsimta sākumā parādījās pirmie pašu latviešu veidotie granīta pieminekļi, kuru autori bija tēlnieki Gustavs Šķilters, Burhards Dzenis, Teodors Zaļkalns.
Arī vēlāk kapu pieminekļu žanram pievērsās izcili meistari: Kārlis Zāle, Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega, Marta Lange, Kārlis Baumanis, Egons Zvirbulis, Jānis Zariņš, Juris Mauriņš u. c.
Kapsētās vērojami arī sociālie kontrasti – līdzās dārgiem kapakmeņiem, izteiksmīgām skulptūrām ir necilas kapu kopiņas, taču gaumīgi iekoptas.
Kontrasti redzami arī pieminekļu pasūtītāju un īstenotāju gaumē, mākslinieciskajā risinājumā, tradīcijā.
Patīkami redzēt, ja piemineklis ir ne vien interesants, bet arī labi iekļaujas kopējā ainavā. Lai gan galvenokārt pieminekļi veidoti granītā, laukakmenī vai marmorā, tomēr tapuši arī citos – neierastākos materiālos, piemēram, dzelzī, kokā…
Pirms apmēram sešiem gadiem tēlniecībā sāka izmantot stiklu. To vieglāk kopt nekā akmeni, jo nav poru, neapsūno, tam ir mūsu klimatam atbilstoša izturība. Turklāt stikla gaismas spēles rada īpašu noskaņu.
Pirmais šāds piemineklis uzstādīts Rīgas 2. Meža kapos (stiklā – dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka galvas atveids).
Pokrova kapsētā, kas darbojas kopš 1773. gada, ir jau vismaz trīs piemiņas zīmes no stikla. Šo kapu pārzinātāja, bijusī aktrise, vairāku grāmatu autore Svetlana Vidjakina mums parāda ne vien izcilās aktrises Vijas Artmanes “mūža skatuvīti”, bet arī daudzu citu personību atdusas vietas.
Pieminekļi kā dzīvesstāsti
Torņakalna un Mārtiņa kapu pārzinis Valdis Gavars ir vēsturnieks un gandrīz desmit gadu laikā ir panācis, ka cilvēki sāk kopt pat ilgstoši pamestas kapavietas, un uzgājis vēsturiskas liecības.
Raug, Mārtiņa kapos ir apglabāta televīzijas seriāla “Sarkanais mežs” galvenā varoņa prototipa Vitolda Berķa mirstīgo atlieku urna. Viņš esot gājis bojā auto negadījumā ASV 1965. gadā, radi urnu pārveduši uz Latviju.
“Vai zināt, ka Torņakalna kapi ir vecākie eksistējošie kapi Rīgā? 16. gadsimtā tie minēti kā pārcēlāju amatnieku kapi,” stāsta Jānis Gavars.
Tajos dus pirmais latviešu mīlas dzejnieks Mārtiņš Lapa, pirmais latviešu teātra kritiķis Esenberģu Jānis, iespējams, pirmā latviešu sieviete ārste Marija Vecrumba, kas gāja bojā cīņā pret Bermonta karaspēku pie Jelgavas 1919. gada 21. martā, gleznotājs Jēkabs Kazāks, skolotāja un mecenāte Natālija Draudziņa…
Pērn Torņakalna kapos ir atjaunots piemineklis lidotājam Augustam Spariņam.
Interesants izpētes stāsts ir par Hansu Bersingu un viņa ģimenes kapa pieminekli, kas uzlikts 1848. gadā. Berzings? Bersings? Bērziņš? Skaidrs – Ansis Bērziņš, koku brāķeris, darbīgs latvietis. Vietējais salinieks, tāds pats kā daudzi citi, kuri atdusas Torņakalna kapos. Viņa piemineklis veidots no itāļu marmora, salikts no apļiem un kubiem, galā skulptūra – sievietes tēls ar krūku.
Rīgas apkaimē, Vecmīlgrāvja daļā Rīnūžos, arī atrodas vieni no senākajiem Rīgas kapiem – Daugavgrīvas Baltās baznīcas draudzes kapi, kas izveidoti 17. gs. Tajos sākotnēji apbedīja bojā gājušos jūrniekus un zvejniekus, kā arī savulaik pazīstamus cilvēkus.
Te jāmin pirmās zināmās lugas latviešu valodā – F. Šillera “Laupītāju” – tulkotājs un pirmās latviešu teātra izrādes sarīkotājs Dikļu muižas sulainis Jānis Peitāns (1801–1859).
Arī ārpus metropoles varam ieraudzīt iespaidīgas piemiņas zīmes, piemēram, Ērgļos zemnieku kapu daļas centrālajā vietā ir ievērojamā latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa kaps, kura pieminekļa autors ir tēlnieks Burhards Dzenis. Piemineklis veidots no somu granīta un Braku laukakmens, uzstādīts 1923. gadā.
Te ir ērglēniešu dzimtu apbedījumi, pie kuriem pieder Meņģeļu Jurjāni, te apglabāti ievērojami Ērgļu novada ļaudis, tostarp dzejnieks Jānis Grots (1901–1968).
Kapu darbi rudenī
* Rudenī jānogriež noziedējušās augu ziedkopas.
* Lapas jāgrābj sausā laikā, ieteicams tās grābt ar slotu vai grābekli, kam plati plastmasas zari. Ar tiem lapas var noslaucīt pat no t. s. kapu rāzītes. Metāla un koka grābeklis der tikai ornamentu veidošanai smiltīs.
* Lai notīrītu sūnu no apmalītēm, pieminekļiem, var izmantot saru suku. Pēc tam virsmas nomazgā ar parastajām veļas ziepēm – tās sarīvē skaidiņās, spainī izšķīdina ūdenī un ar saru suku visu nomazgā. Noskalo ar tīru ūdeni, bet neslauka, lai nepaliek pēdas.
* Rudens ir piemērots laiks arī augu stādīšanai. Tikai neberiet smiltīs izraktajā bedrē auglīgo augsni! Tā sajauksies ar smiltīm un augus vairs nebaros. Dobes no seguma materiāla noteikti jānodala.
* Rudenī var arī stādīt dzīvžogu, bet atjaunojošā griešana jāveic pavasarī. Saulainās vietās ieteicams audzēt mārsilus un laimiņus kopā ar klājeniskajiem kadiķiem ar zilganām skujām. Savukārt ēnainās vietās lieliskas ir kapmirtes un efejas, ko var apcirpt.
* Augsnes sedzējus augus pirms ziemas ieteicams piesegt ar priežu vai tūju zariem. Egļu skujas bezsniega ziemā nodzeltē un birst.
