Izbraukājis vairāk nekā 100 valstis, ticies ar pirātiem un cilvēkēdājiem – kapteiņa Daiņa Brieža dzīvesstāsts 0
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ventspilniekam, tāljūru kuģu kapteinim Dainim Briedim ir aizraujoša dzīve – 25 sava mūža gadus viņš izbraukājies pa vairāk nekā 100 dažādām pasaules valstīm, bijuši dažādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi gan uz jūras, gan krastā. Savulaik pat ticies ar pirātiem un cilvēkēdājiem. Jūrasbraucēji – tā ir stipro cilvēku profesija, un šodien, kad Dainis vairs nedodas tāljūru kuģu ceļos, savu ikdienu vienalga ir saistījis ar jūru, ostu un kuģiem.
“Mana dzimtā puse ir Talsu novads, Melnsila ciems, bet jaunību es pavadīju Rojā, kur joprojām mīt mani vecāki. Ventspilī esmu iemitinājies kopš 1985. gada,” ar sevi iepazīstina kapteinis Briedis un uzsver, ka pats neko savos nākotnes plānos īpaši neesot izdomājis – likteni izlēmis Tas, kurš pāri mums visiem. Daiņa tēvs Zigurds visu darba mūžu arī bijis kapteinis uz zvejas kuģiem Rojā.
“Biju pavisam mazs puišelis, šķiet, vēl skolā pat negāju, bet jau centos tēvam līdzi jūrā aizšmaukt. Taču toreiz, padomju gados, tas bija apgrūtinoši – arī mazos kuģīšus, dodoties zvejā līcī, pārbaudīja padomju robežsargi. Rojā viņi toreiz bāzējās, baidījās, ka kāds izbēgs – īsti gan nebija saprotams, uz kurieni nelielajā Rīgas līcī bēgt. Ja nu vienīgi pie igauņiem. Bija reizes, kad es pa kluso tēvam zvejā šmaucu līdzi, ielīdu, piemēram, reņģu kastēs,” ar smaidu bērnību atceras kapteinis.
Tad, kad Rojā mācījies pamatskolas vecākajās klasēs, pilnīgi oficiāli devies tēvam līdzi zvejā. Vecāki arī nav baidījušies, ka ar dēlu var kaut kas nelāgs atgadīties. Pie jūras bija pierasts.
“Man tolaik pat šķita, ka citas profesijas ir tikai tāpēc, lai apkalpotu jūrā braucējus,” pasmaida pieredzējušais vīrs.
Dainis Briedis ar siltām atmiņām šodien atceras mācību laiku Liepājas jūras skolā. Brīvajos brīžos notikušas arī visādas jautras trakulības. Taču līdz noteiktām robežām. Viņš gan atzīst – gandrīz pusi no visa, ko toreiz mācīja jūrskolā, jūras dzīvē tālāk lietot nav bijis nepieciešamības.
“Vairākos mācību priekšmetos bija ļoti augstvērtīgi pasniedzēji. Noteikti pieminami navigācijas un locijas pasniedzējs Kiprejevs, kuģu uzbūves un jūras lietās – Šošins – ļoti stingri un prasīgi. Bet šie priekšmeti jau arī bija pamats turpmākajam kuģu vadītāja arodam,” uzsver stāstītājs un piebilst, ka viss apmācību process toreiz gan noticis krievu valodā – tās bija 70. gadu beigas un 80. gadu sākums. Padomju laiks.
Veiksmīgi pāri jukām
“Es toreiz no Rojas aizgāju uz Liepājas jūras skolu, bet krievu valodu nepratu. Mūsu ciematā nedzīvoja krievi. Mācību procesa sākumā, kamēr neielauzījos krievu mēlē, bija ļoti sarežģīti,” atklāj ventspilnieks. Taču skolas vadība nāca pretī, saprotot, ka puisis valodu pārzina vāji.
Dainis atceras, ka viņa grupā no trīsdesmit puišiem tikai seši bijuši no Latvijas. Pārējie – no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas.
“Pēc jūras skolas beigšanas 1985. gadā mani atsūtīja strādāt uz Ventspili – šeit toreiz bija zvejnieku kolhoza “Banga” ražošanas bāze. Rojā atradās centrālais kantoris, bet Ventspilī – filiāle,” paskaidro Dainis. Viņa sieva Māra arī esot dzimusi rojeniece un mācījusies Liepājā – pedagoģijas institūtā. Pēc ģimenes nodibināšanas drīz vien visi pārvākušies uz dzīvi ostas pilsētā Ventspilī.
Dainis sāka iet jūrā uz zvejas kuģiem zvejnieku kolhozā “Banga”, sākumā par kapteiņa palīgu, bet jau 1988. gadā kļuvis par kapteini uz zvejas kuģa.
Tas turpinājies līdz 90. gadu sākumam, kad mainījās kolhozu iekārta, viss bruka un juka. Dainis tad pārgāja uz tirdzniecības floti. Diemžēl, kā viņš stāsta, ne visi zvejnieki tolaik atrada savu nišu – kādi kļuva bagāti, privatizējot kuģus, savukārt citi paziņas vienkārši nodzērās.
“Man pašam pārejas periods bija veiksmīgs. Sākumā ieņēmu kapteiņa palīga amatu uz Latvijas kompāniju kravu kuģiem, bet no 2004. gada – ārvalstu, pārsvarā Vācijas – kuģu kompānijās. Pēdējie 12 gadi kuģoti kapteiņa statusā. Esmu izbraukājis ap 120 valstīm – lielākoties gan jūras gaitās, bet arī ceļojumos esmu bijis,” ar patiku atceras pieredzējušais jūras braucējs. Eksotiskākās, protams, ir Āzija un Āfrika. Viņš gan esot “salu cilvēks”, tās ļoti aizraujot.
Pat pie cilvēkēdājiem…
“Jūras gaitās man ļoti paveicies ar kuģošanas reģioniem – daudz esmu redzējis Āzijā un Āfrikā, arī Klusā un Indijas okeāna salās. Šīs eksotiskās vietas mani fascinē visvairāk. Piemēram, brīnišķīgi ir Papua-Jaungvinejā vai Zālamana salās – nav jāskatās kino, kā cilvēki dzīvoja pirms gadu simtiem. Aizbrauc un padzīvo uz vietas, ar cilvēkēdājiem kopā caur džungļiem pastaigā,” stāsta Dainis un atceras gadījumu, kad viņu Papua-Jaungvinejā ģimene aicinājusi pusdienās – tie bijuši cilvēkēdāji.
Latvietis, protams, viņiem laipni atteicis un neriskējis, bet, ejot atpakaļ uz kuģi, pie sevis gan nodomājis: nezin kādā statusā viņi mani aicināja – kā produktu vai kā ēdāju?
Ja nu kā ēdāju, tad interesanti, ko mēs būtu ēduši – kādu no blakus kuģa vai no kaimiņu ciema?
Āfrikā Dainis Briedis divas reizes strādājis uz hospitāļa kuģa “Africa Mercy”, tolaik tā bija lielākā civilā peldošā slimnīca pasaulē, kura pieder ASV labdarības organizācijai “Mercy Ships”.
“2012. gadā turp tiku uzaicināts pirmoreiz. Uz kuģa uzturējās un savas funkcijas pildīja ap 400 cilvēku komanda no 40 dažādām valstīm. Saimniecība kā nelielā pilsētiņā – veikals, bērnudārzs, skola,” vērojumus apraksta ventspilnieks.
2014. gadā bijis ļoti izbrīnīts, kad viņam piedāvāts uz šo kuģi doties otrreiz – tagad kapteiņa amatā. Līdz tam to bija vadījuši vien amerikāņu kapteiņi. Ekipāža, apkalpojošais personāls un medicīnas darbinieki gan, kā iepriekš, bija no dažādām valstīm un kontinentiem. No Latvijas Dainis tolaik bijis pirmais.
“No deviņiem klājiem jeb, krasta cilvēku valodā sakot, stāviem vienā izvietotas slimnīcas palātas, operāciju zāles, laboratorijas. Mēnesī tika veikts ap 300 dažādas sarežģītības bezmaksas operāciju vietējiem afrikāņiem. Šeit praktizē izcili ārsti un medicīnas profesori,” hospitāļa kuģi raksturo kapteinis.
“Uzturoties Āfrikā, man patika komunikācija ar vietējiem afrikāņiem. Sarunājies, bet saproti, ka runājam dažādu uzskatu un pieredzes valodās.
Kāds mani aicina un vēlas parādīt savu dzīvesvietu. Maza sēta, skraida 8–9 bērni, neliela būdiņa – līdzīgi kā mēs bērnībā indiāņus spēlējām. Bet viņš lepni saka: man te māja, nāc paskaties! Un uzdod jautājumu: tev ir māja? Cik istabu? Četras – atbildu. Tad cik cilvēku tur dzīvo? Divatā ar sievu – skan mana atbilde. Afrikānis neizpratnē – tad kam jums četras istabas?” sarunu atstāsta tāljūru braucējs. Afrikānim desmit cilvēkiem ar vienu istabu pietiekot.
Sievai par trakumiem nestāsta
“Daba citos kontinentos man ļoti patīk, tā ir tik daudzveidīga. Krāšņuma, košuma un daudzveidības man mājās pietrūkst, lai gan saka, Latvijā ir skaista daba. Man tomēr vajag siltumu, palmas, kalnus, okeānu! Latvijā par daudz ir pelēcīgā. Protams, es saprotu, ka lielākā daļa cilvēku, kuri dzīvo uz vietas, pie visa tā jau pieraduši,” vērtē jūrasvilks.
Kad gājis jūrā, krastā bijis visai neilgu laiku – gadā vidēji desmit mēnešus bijis prom, bet nosacīti divus mēnešus mājās, no kuriem viens pagājis Rīgā, mācoties dažādos kursos. Tā divi gadu desmiti no dzīves aizritējuši.
“Ģimenes dzīve toreiz bija tikai teorētiski. Paldies sievai, viņa ir ļoti brīnišķīgs cilvēks, joprojām esam kopā, visupirms jau pateicoties viņas izturībai un pacietībai. Tas gan ir retums tālbraucējiem jūrniekiem, ka ģimene saglabājas. Daudzu pazīstamo jūrnieku ģimenēs notikušas šķiršanās ilgās prombūtnes dēļ. Saprotams, kāpēc,” skaidro stāstītājs.
Pēdējos gados gan daudz kas kardināli mainījies, jo kontrakti jūrniekiem kļuvuši krietni īsāki, vien divi līdz četri mēneši agrāko septiņu līdz deviņu mēnešu vietā.
Kad Dainis bijis jūrā, sievai reti kad stāstījis par ekstremālajiem apstākļiem, kādos nokļuvis. Vien mājās atklājis kādus notikumus. Lai jau domā, ka viss gludi un jauki!
“Vienā no komandām bija kāds krievu puisis. Katros vairāk vai mazāk ekstremālos apstākļos viņš tūlīt zvanīja uz mājām sievai un stāstīja, cik smagi šobrīd uz kuģa. Es vaicāju: kāpēc tu to dari? Kādēļ mājiniekus lieki satraukt? Es gribu, lai viņi zina, ka man te nav viegli! – skanēja atbilde.
Esmu piedzīvojis ļoti smagas vētras okeānos. Visi okeāni izbraukāti krustām šķērsām, izņemot Ziemeļu Ledus okeānu. Īpašs izaicinājums vienmēr ir Klusā okeāna šķērsošana. Esi okeāna vidū un neizmērojamā plašumā apkārt ir tikai ūdens. Viens šajā plašumā, un lai nedod Dievs, ka kaut kas notiek ar kuģi vai kādu cilvēku. Tur palīdzību nav no kā gaidīt,” situācijas raksturo Dainis.
Kapteinim tas esot papildu stress – jābūt ļoti pārliecinātam gan par komandu, gan par kuģa tehnisko kondīciju. Atlantijas okeānā gan esot nedaudz vieglāk – krasti nosacīti tuvāk, var pasaukt kādu palīgā un atlidos helikopters vai ieradīsies kuģis palīgos. Glābšanas iespējas daudz plašākas.
“Man patīk okeānos, kaut kā ļoti labi tur jūtos. Viļņi lēzeni, dziļūdens, un tur ir laiks domāt. Es rakstu pārdomas, filozofiskas, esejveidīgas. Esmu arī domājis par grāmatas izdošanu. Visiem, kuri vaicā, parasti gan atsmeju: es uzreiz izdošu kopotos rakstus!” noslēpumu atklāj erudītais vīrs.
Jābūt līderim
Uz kuģiem ir stingrs režīms. “Es vienmēr esmu uzskatījis, ka uz kuģiem demokrātijai nav vietas! Šajā skarbajā un riskiem pārbagātajā vidē veiksmīgi darbojas tikai un vienīgi vienvaldība un vienvadība. Kapteinim nereti nav laika filozofēt un sasaukt sapulces, kā arī domāt par to, vai neaizvainos kādu jūtīgāku mentalitāti, jo ir jārīkojas ātri un efektīvi.
Jābūt stingram cilvēkam, kurš konkrētā situācijā var pieņemt atbildīgu lēmumu – bieži vien nepopulāru un pirmajā brīdī šķietami aplamu, bet vienīgo un pareizo, reizēm kaut ko arī upurējot, lai izglābtu cilvēkus,” savus uzskatus pauž pieredzējušais kapteinis.
Jo viņa pirmais un lielais uzdevums ir komandu atvest mājās sveiku un veselu. Kas notiek ar kuģi un kravu, tas ir sekundārs jautājums, protams, arī ne mazsvarīgs.
“Ir jābūt striktai kārtībai, režīmam un kapteinim īstam līderim – gan formālam, gan neformālam. To nevar tikai ar papīros ierakstītu statusu pierādīt. Uz kuģa notiek visādas lietas, arī tādas, kam nevajadzētu notikt. Jārēķinās ar to, ka kuģis ir slēgta vide, esi ilgi prom, jāvada visa dzīve,” uzsver Dainis. Viņam zināmie jūrnieki lielākā daļa ir diezgan tieši cilvēki – laipošana, kā to dara daudzi politiķi, tur neder.
“Uzsākot darbu uz hospitāļa kuģa, daudziem ļoti patika, ka tad, kad es nezināju, kā pareizāk rīkoties, nekautrējos pasaukt kādu no saviem palīgiem un ieklausīties viņa pieredzē. Ir jāatrod kompromiss starp šo ieklausīšanos un lēmuma pieņemšanu. Tad arī sanāk labs kapteinis.
Ikdienišķās un ekstremālās situācijās lēmumi ir tavējie un jāprot tos pieņemt, tajā pašā laikā neizvairoties no atbildības par pieņemto lēmumu sekām – tā ir kapteiņa lielā misija. Kapteinim jābūt arī psihologam, mācītājam, draugam, kuram uz pleca paraudāt, mammai, tētim – visam vienā personā. Jāsaprot, ka, jūrā atrodoties, nav kur aiziet pēc padoma,” uzsver pieredzējušais vīrs.
Bijušas dažādas situācijas – dažam okeāna vidū atnāk ziņa, ka sieva pametusi, – lēks aiz borta. Citam nomiris tuvinieks – nevar aizbraukt atvadīties.
Kapteinis nevar vienkārši pateikt – neraudi, neskumsti, būs labi! Jārod veids, kā ar cilvēku no sirds aprunāties un palīdzēt izkļūt no krīzes.
Lielie sauskravu kuģi samērā ilgi stāv ostās. Dainis atzīst, ka viņam bijušas interesantas komandas, kuru vīriem paticis apskatīties svešās zemes. Nereti tad noīrējuši kādu auto, bet reizēm kājām izstaigājuši interesantākās vietas.
“Par jūrniekiem jau mēdz būt stereotipi – tikai tuvākais krogs un priekameitas interesējot. Ir jau, protams, arī tādi, visi esam tikai cilvēki. Piemēram, filipīniešu puišiem visbiežāk aktuāls bija tikai šis jautājums,” atklāj jūrasbraucējs.
Kad viņš atgriezies no reisiem, parasti savās mājās saaicinājis draugus – noticis ceļojumu apskats ar eksotisku fotogrāfiju rādīšanu, jūras stāstiem. Lai visi zinātu, kur konkrētās valstis atrodas, Dainis pat iegādājies globusu – kļuvis vienkāršāk skaidrot. Lai gan, kā viņš pats atsmej, viņam pasaules karte un globuss esot galvā.
Ja kļūst garlaicīgi, nav labi
Kopš 2017. gada Dainis Briedis tālās jūrās vairs nedodas – tagad biežāk sācis braukt ceļojumos, jo pietrūkst pasaules plašuma. Latviju gan esot samērā maz izbraukājis un to sev mazliet pārmetot.
Jauno gadu kopā ar sievu sagaidījis Madeirā, pērnruden apceļojis Portugāli un Spāniju, mēneša laikā otru reizi noejot Santjago ceļu. Pirmo reizi šī ceļa 950 kilometri kājām nostaigāti 2017. gadā pēc tāljūru karjeras beigšanas.
“Man nepatīk klasiskās grupu ekskursijas, kurās viss strikti izplānots. Pirms kāda laika ar sievu bijām aizbraukuši uz Tobāgo – domāju, katram īstenam kurzemniekam vienreiz mūžā tur vajadzētu būt. Salas apceļošanas maršrutus saplānoju pats. Jau esmu rezervējis kuģīti Anglijā un šovasar pats vadīšu to pa Anglijas un Velsas šaurajiem kanāliem.
Cenšos dzīvot interesantu dzīvi, man garlaicīgi nav nekad. Ja kļūst garlaicīgi, tad vairs nav labi un sāku meklēt kādu piedzīvojumu,” pasmaida Dainis.
Piecus gadus viņam Ventspils ostā piederējis atpūtas un izklaižu kuģītis “HippoCampus”, bet pērn augustā to pārdevis. Bijis interesanti – dažādi cilvēki braukuši atpūsties gan pa Ventas upi, gan jūras piekrasti. Tālākie viesi esot bijuši no Austrālijas, Singapūras un Kanādas.
No šā gada sākuma bijušais tāljūru kapteinis strādā Ventspils brīvostas pārvaldē, pildot navigācijas aprīkojuma uzturēšanas grupas vadītāja pienākumus – ir atbildīgs par ugunszīmēm, bojām, bākām un citu jūras ceļa apzīmēšanas aprīkojumu Ventspils ostā un tuvējā piekrastē.
Dainis Briedis laiku velta arī labdarībai – senioriem pievedot mājās pārtikas produktus un medikamentus. Pērn novembrī, piemēram, sadarbojoties ar profesionālu pavāru Arti Lukšu – bez maksas Ventspils Ziemeļkurzemes slimnīcā paēdināti mediķi, un ne tikai tie, kuri ārstē kovidniekus.
Šopavasar ir iecere kaut ko līdzīgu darīt maznodrošināto labā vai vēlreiz sagādāt maltīti medicīnas darbiniekiem – viss atkarīgs no situācijas un nepieciešamības. Ventspilnieks atzīst, ka labdarība gan viņam neesot pašmērķis, bet, ja kādam vajadzīga palīdzība, tad viņš vienmēr gatavs doties talkā.
“Daudzi man uzdevuši klasisko jautājumu – vai nav nostalģija pēc jūras plašumiem? Nē, jo šādas domas rodas no bezdarbības, ja ierasto nodarbi pēkšņi nav ar ko aizvietot.
Tikko beidzu tāljūru karjeru, pēc dažiem mēnešiem nopirku mazo kuģīti un vairs neatlika laiks kavēties nostalģiskās atmiņās.
Esmu arī ieguvis jaunas zināšanas tūrisma pakalpojumu sniegšanā, pamācoties Kuldīgas tūrisma tehnikumā,” stāsta Dainis. Un vēl atklāj, ka brīvā laikā daudz staigājot kājām. Piemēram, gatavojoties Santjago ceļam, ik dienas nostaigājis ap 20 kilometru.
“Bija brīdis, kad man bija daudz brīva laika. Tad es ar velosipēdu izbraukāju Vidzemi, Igauniju. Uzsēdos uz riteņa un uz divām nedēļām pazudu, arī telts parasti bija līdzi. Piederu to kategorijai, kuri ļoti neko neplāno – kā būs lemts, tā notiks,” sevi raksturo Dainis.
Viņš atzīst, ka dzīves līkloči un lielā mērā jūras gaitas iemācījušas pielāgoties apstākļiem. “Esmu kā kaķis, kurš vienmēr krīt uz kājām,” pasmej ventspilnieks.
Baltijas jūra kā svētvieta
Ventspils kapteinis runā krievu un angļu valodā, bet vēlētos vēl apgūt spāņu valodu, jo ļoti patīkot Spānija. Viņš gan neticot iepriekšējai dzīvei un cilvēku pārdzimšanai, bet, ja ticētu, – noteikti šķistu, ka iepriekšējo mūžu būtu pavadījis spāņu zemē.
“Pa pasauli braukājot, cilvēki saprotas arī ar zīmju palīdzību. Daudzviet pasaulē cilvēki angļu valodā nerunā, bet mēs kaut kā sapratāmies. Var jau arī runāt vienā valodā un pilnīgi nesaprast viens otru. Valoda ir tikai viens no daudzajiem komunikācijas instrumentiem,” ir pārliecināts kapteinis Dainis Briedis.
Par Ventspili viņš saka – patīkot pilsēta, te jūtas labi. Svarīgs viņam esot arī Baltijas jūras tuvums, kas Dainim ir viena no svētvietām, sava veida meditācijas centrs.
“Gadu gaitā esmu pielāgojies dzīvot dažādās vidēs. Kādu vidi ap sevi veido, kādi ir tavi draugi, paziņu loks, intereses – tas ir vissvarīgākais. Galvenais, kādu “burbuli” ap sevi radi,” interesanto sarunu noslēdzot, ar humoru saka ventspilnieks Dainis Briedis.
