Dažas minūtes – slikts rezultāts 0
Vai es zinu, kā izskatās koku galotnes un kādā krāsā ir blakusmājas jumts? Nē! Kaut gan atrodos virs tiem, vēlmi atraut skatienu no torņa, lai lūkotos skaistajā ainavā, pamatīgi apslāpē bailes nokrist. Ja apgalvotu, ka jūtos gluži kā uzkāpusi Everestā vai vismaz Makinlijā Aļaskā, es nedaudz mānītos, lai gan gandarījums, ka pievarēju kāpšanas torni un arī barjeras sev galvā, nepamet visu atlikušo dienu.
Kad šķiet, ka viss jau aiz muguras, seko grūtākā daļa – atrauties no sienas, lai dotos lejup… Atļaušos pieminēt, ka instruktori Intu redzu pirmoreiz. Protams, ļoti atvainojos, bet kā lai uzticos cilvēkam, kuram pat īsti matu krāsu neesmu paspējusi ielāgot?
Pēc vairākiem aicinājumiem atlaist vaļā aizķeres un pāris dziļām ieelpām beidzot dodos lejup. Izrādās, tā ir pati jautrākā daļa, jo notiek bez jebkādas fiziskās piepūles!
Augšā kāpjot, šķita, ka pagājusi mūžība, bet uz zemes saprotu, ka tās bijušas uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas minūtes, ko pati uzskatu par vērā ņemamu sasniegumu. Vēlāk gan uzzinu, ka daži padsmitgadnieki sienu pieveic mazāk nekā divdesmit sekundēs un tie pat neesot labākie rezultāti.
Tomēr laiks šajā sporta veidā ne vienmēr ir svarīgs. Reizēm sacensībās jāiziet pēc iespējas vairākas trases, izmantojot tikai noteiktas krāsas aizķeres. Ir arī spēkošanās, kurās sportisti kāpj bez drošības ekipējuma, taču to var atļauties tikai profesionāļi vai ļoti pārgalvīgi entuziasti.
Kad jau esmu gatava atbrīvoties no iekares, instruktore ir neizpratnē: “Jākāpj taču nākamajā trasē!” Saprotot, ka viņa nejoko, bažīgi apskatu savus pirktus, kuri no krampēšanās aizķerēs kļuvuši sāpīgi, un tomēr apņemos to izdarīt. Otrā trase ir nedaudz sarežģītāka, jo aizķeres novietotas tālāk cita no citas, bet šoreiz augšup dodos daudz drošāk un pavisam drīz esmu galā. Paspēju pat nedaudz palūkoties apkārt un visai veikli, atsperoties pret sienu, laižos lejup. Kāpt trešajā trasē izlemju jau bez uzaicinājuma, lai gan bažīgu dara tas, ka vidusdaļā tā kļūst slīpa. Un ne velti –kad tieku līdz slīpumam un cenšos aizķerties, tomēr paslīdu un palieku karājamies gaisā. Ar divarpus reizēm man ir gana, asinīs kā traks riņķo adrenalīns, un nedaudz smeldz pirkstu gali. Taču cilvēkiem ar lielāku fizisko sagatavotību pavisam noteikti ir atļauts kāpt daudz vairāk reižu.
Bailes no augstuma nevar izārstēt
Pēc pirmās trases nodomāju, ka te nekad neatgriezīšos, bet nākamajā dienā ideja piedzīvojumu atkārtot šķiet jau ticamāka, jo atšķirībā no citiem sporta veidiem nav jūtamas spēcīgas muskuļu sāpes. Patiesībā to nav vispār, tāpēc kāpšana ir piemērota nodarbe arī darba dienās – pirms vai pēc darba. Lielākā problēma, ko uzsver ikviens, kurš kaut vai reizi izmēģinājis šo aktivitāti, ir akrofobija jeb bailes no augstuma. Daži uz nodarbībām dodas ar mērķi tās pārvarēt, taču instruktori apgalvo: tas nav efektīvs veids, un, ja cilvēkam ir bail, viņš labākajā gadījumā trīcošām rokām sasniegs virsotni, bet, visticamāk, vairs nekad neatgriezīsies. Retos gadījumos bailes tiek pārvarētas, tomēr uz to nevajag paļauties un labāk doties pie speciālista, kurš palīdzēs izprast baiļu cēloni.
