Strādāt ar kājām un veselo saprātu 0
Instruktore Inta Ivanova jau mani gaida un pirms nodarbības ierāda vietu, kur uzvilkt kaut ko ērtāku. Īpašu sporta tērpu nevajag, galvenais, lai apģērbs ir elastīgs, taču, apaviem gan ir būtiska loma – ja nav profesionālo, jāizvēlas sporta kurpes ar iespējami plānāku zoli. Ģērbtuves izvietotas nelielās, zaļās koka mājiņās ar necilu apgaismojumu, bez spoguļiem un citām ekstrām. Neesmu bijusi kalnos esošajās būdiņās, taču šķiet, ka dažās no tām varētu izskatīties līdzīgi, tāpēc īstā sajūta, lai dotos iekarot virsotnes, ir noķerta. Inta daudz nerunā un uzreiz pasniedz man drošības ekipējumu jeb iekari, kas jāuzvelk gluži kā bikses. Pie sienas piekārtā virve tiek aizāķēta aiz manis un instruktores. “Tas tāpēc, ka es tevi drošināšu,” viņa saka, domādama, ka es saprotu. Taču vārdu nozīme kļūst skaidra vien vēlāk, kad atrodos jau pāris metru virs zemes. Pirms kāpšanas esmu noskaņojusies pamatīgai instruktāžai, bet nekā stāstāma neesot, jācenšas vairāk strādāt ar kājām un veselo saprātu, tas arī viss. Nodomāju, ka par otro, atrodoties augšā, varu aizmirst, bet apsolu, ka ļoti centīšos.
Pataustu uz sienas izvietotās dažādu krāsu aizķeres, kuras, godīgi sakot, nav visai patīkamas. Sajūtu grūti aprakstīt, taču pietuvinātākais zināmais materiāls būtu gandrīz katrā mājā atrodamais pumeks. Nav gluži tas pats, bet sajūtu līmenī var vilkt paralēles.
Priecājos, ka nesen atvadījos no saviem garajiem nagiem, jo, lai ar pirkstiem kārtīgi aptvertu aizķeri, tie traucētu un radītu diskomfortu. Tāpēc, ja uz rokām lepni gozējas gari gela skaistuļi un ir liela vēlme uzkāpt tornī, ieteiktu padomāt divreiz un atteikties vismaz no vienas iepriekš pieminētās lietas.
Medīt aizķeres
