Kaprāļa Iganska piedzīvojumi Latvijā. Latvijā internēta Polijas karavīra dēls pēta tēva likteni 0
Kad 1939. gada rudenī Polijā iebruka sarkanā armija un nacistiskās Vācijas armija, tolaik Polijas armijas Gaisa spēku 5. pulka kaprālim Stefanam Iganskim bija 23 gadi. Viņš kopā ar vienību ieradās Latvijā, kur tika internēts, bet vēlāk piedzīvoja izsūtīšanu uz Sibīriju, tāpat kā citas Polijas militārpersonas. Nesen Latvijā viesojās viņa dēls Pols Iganskis ar māsām Pamelu un Dženiju, lai meklētu tēva pēdas. Par uzturēšanās laiku Latvijā Stefans ar ģimeni esot runājis maz. Iespējams, Rīgā viņam bijis kāds romantisks sakars.
Vai brīvsolī ar Žeņku?
“Ir uzrakstīts daudz grāmatu par Polijas gaisa spēku pilotiem un viņu varoņdarbiem, bet maz ir par vienkāršiem karavīriem kā mans tēvs,” satikts Rīgā, teic Pols Iganskis, kriminoloģijas profesors no Lenkasteras universitātes Britānijā. Viņš iecerējis uzrakstīt grāmatu par savu tēvu – par viņa laiku Latvijā, izsūtījumu uz Sibīriju un poļu skarbo dzīvi Lielbritānijā pēc Otrā pasaules kara. P. Iganskis par savu tēvu interesējies Latvijas arhīvos. Viņa tēvs Stefans piedzima 1916. gada 23. janvārī mazā Polijas ciemā Siemtičje-Stacjā, netālu no Suvalkiem. Polijas armijai viņš pievienojās 1938. gadā un tika ieskaitīts Polijas Gaisa spēku 5. pulkā. Kad Polijā iebruka nacistiskā Vācija (1939. gada 1. septembrī) un PSRS (tā paša gada 17. septembrī), Stefans ar savu vienību atradās tagadējās Baltkrievijas teritorijā – Lidā un, lai glābtos, kopā ar savu vienību devās uz Viļņu, vēlāk ar vilcienu ieradies Daugavpilī, kur Polijas vienības karavīri tika internēti. Latvijā kopumā internēja ap 1500 poļu militārpersonu.
Šķērsojot Latvijas robežu, viņi atdevuši savus ieročus varas iestādēm. Toreiz Latvija ievēroja neitralitāti un internētās personas tika izvietotas speciālās nometnēs. Stefans nonāca Lilastes nometnē un martā tika nosūtīts uz lauku darbiem Valmieras mežniecībā, un vēlāk 1940. gada maijā “paņēma vagu”, esot Rīgas Centrālajā stacijā. Kamēr Stefans uzturējies nometnē, viņu trīs nedēļas pirms bēgšanas apmeklējusi kāda par viņu gadu jaunāka sieviete Žeņka Rusetka, kura dzīvojusi Rīgā, Merķeļa ielā 7. Visticamāk, starp abiem jauniešiem varēja arī izveidoties romantiskas jūtas. P. Iganskis pieļauj, ka jaunā sieviete varēja būt arī kādā organizācijā, kura tolaik palīdzējusi internētajām personām. Lilastes nometnes apmeklējuma protokoli liecina, ka viesi reti ciemojušies pie tajā mītošajiem poļu karavīriem, un S. Iganskis uz šā fona izceļas. Nometnē viņš esot saņēmis arī vēstuli no kādas Daugavpilī dzīvojošas Baranovskas jaunkundzes.
Nav skaidrības, ko Stefans darījis brīvsolī un līdz 25. augustam, kad tika nosūtīts uz internēto nometni Ulbrokā. Vai viņam un Žeņkai varēja būt romāns, vai viņi izbaudīja vasaru kaut kur Rīgā vai Jūrmalā, nav skaidrs. Latvijā Stefans bija ieradies bez naudas. No kā viņš dzīvoja? Šie jautājumi pagaidām ir neskaidri. Stefans Latvijā uzturējās, kad sākās Baigais gads. “Viņš daudz nerunāja par sevi un Latviju, taču vienreiz viņš mums stāstīja, ka Rīgā redzējis, kā kādā laukumā ieripo Krievijas tanki,” atstāsta dēls. Pēc Latvijas “uzņemšanas” PSRS dzīve te vairs nebija droša arī Stefanam, un viņš 1940. gada septembrī tika nodots sarkanās armijas rīcībā, tāpat kā citas Polijas militārpersonas.
Izsūtīja uz Sibīriju
P. Iganskis atzīst, ka viņam ir maz informācijas par to, uz kurieni viņa tēvu izsūtīja. Viņš ģimenei stāstījis, ka uz nometni Sibīrijā no Latvijas bijis jābrauc divas nedēļas un viņš bijis kādā no gulaga darba nometnēm. Pols teic, ka Sibīrijas stāstus retas reizes tēvs stāstījis bērniem, piemēram, par to, ka kopā ar citiem izsūtītajiem ķēruši žurkas, lai tās apēstu. Stefanu visu atlikušo mūžu mocījis hronisks bronhīts, kuru viņš saķēris Sibīrijā. 1941. gada 28. oktobrī Arhangeļskā poļu izsūtītie karavīri tika nodoti britiem. Stefanu ieskaitīja Karaliskajos gaisa spēkos, kur viņš bija mehāniķis. No dienesta britu armijā viņš atvaļinājās 1948. gadā kā jaunākais kaprālis, un viņa dienests bija atzīts par teicamu. No Polijas uz Sibīriju tika izsūtīts arī Stefana tēvs, kurš bija meistars dzelzceļa stacijā Polijā, kā viņa māsa, arī viņi izdzīvoja izsūtījumā.”
Britānijā kļuva par Īganu
Pēc dienesta britu armijā Stefans Iganskis par sievu apņēma poļu tautības sievieti, tomēr viņiem nebija iespējas atgriezties dzimtenē. Tālāk visu dzīvi viņš strādājis par galdnieku un namdari. Stefans izvēlējās, ka viņa bērni būs briti. Dženija skaidro sava tēva izvēli ar to, ka toreiz Lielbritānijā bijis daudz aizspriedumu pret poļiem un šādi Stefans vēlējies bērnus pasargāt. Viņš pat nomainījis uzvārdu uz īrisko “Īgans”. “Kad man palika 25 gadi, devos pie jurista un nomainīju uzvārdu atpakaļ uz “Iganskis”. Man šķita nepareizi, ka tika mainīts uzvārds. Kad viņš uzzināja par manu soli – teica, ka es esot stulbs, tomēr man šķiet, ka viņš patiesībā bija lepns par mani,” atceras Pols.
Tēva stāsts ietekmēja arī P. Iganska profesijas izvēli un viņa specializāciju naida noziegumos un kriminālistikā. “Bērnībā es uzzināju dažus notikumus par tēva kara laika pieredzi, dzirdēju arī stāstus par piedzīvoto poļu diskrimināciju Lielbritānijā pēc kara. Dzirdētais manī uzjundīja vēlmi cīnīties pret netaisnību, pret spēkiem, kas veicina vardarbību starp cilvēkiem,” skaidro Pols.
Visu savu dzīvi Stefans esot turējies kopā ar poļu kopienu, bijis populārs starp ļaudīm, jo bijis arī laipns savā darbā, piemēram, devis atlaides klientiem, kuriem bijusi mazāka rocība. Viņš turējies kopā ar baznīcas ļaudīm, kaut gan ikdienā neesot bijis reliģiozs. “Viņa angļu valoda nebija sevišķi laba, viņam bija grūti tajā uzturēt sarunu,” piebilst Dženija. Ik pa brīdim pienākuši skumji brīži, parasti, kad Igansku mājās ieilga viesības. “Vēls vakars, viņi bija iedzēruši, runāja par karu un raudāja par tiem, kas krituši un kas gājuši bojā Sibīrijā,” atceras Pamela. Pirms 30 gadiem S. Iganskis aizgāja mūžībā. Viņš tika kremēts un viņa pelnu urna tika aizvesta uz dzimto ciemu Polijā, kur viņš apglabāts blakus saviem vecākiem.
