Virusologi stāsta tuftu – no citplanētiešu nāves stara mirst daudz vairāk cilvēku, nekā no kovida. Egila Līcīša feļetons 16
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sekojot maģiskajai skaitļu krellei 12.12.12. un izvēloties par gravitācijas centru piketēšanai piemērotu vietu Daugavmalā iepretī Valsts prezidenta rezidencei, sestdien pusdienlaikā tūkstotis Latvijas patriotu zem sarkanbaltsarkaniem standartiem pulcējās aizstāvēt savas tiesības nevakcinēties un nevalkāt sejas aizsegus.
Pasākuma programmā bija paredzēta spožu runātāju virtene, kas atmaskotu rupjākos no meliem par pandēmiju un darītu zināmu Latvijas posta epopeju, līdz kurai novedusi totalitārās iekārtas noziedzīgā sistēma.
Ķīnas ražojuma vīruss nudien pamaitājis attiecības starp varu un tautu. Pieklibo valdības komunikācija ar iedzīvotājiem.
Epidemiologi un virusologi stāsta tuftu, jo šodien runāju ar pazīstamo, kurš strādā par taksistu, un viņš zināja teikt, ka no citplanētiešu nāves stara iet bojā daudz vairāk cilvēku, nekā mirst no kovida.
To kā patiesu stāstu dzirdēju arī frizētavā. Bija gaidāms, ka tautas sanāksmē sakāmais neizskanēs varas pārstāvjiem sevišķi komplimentārā tonī – prognozes solīja valdībai pat vētru.
Diemžēl kaut kādi sabotieri bija sabojājuši skaņas pastiprināmo ierīci megafonu, turklāt apkārt apļojošās mašīnas, pīpinot ar autotaurēm, sacēla tik negantu troksni, ka lielākodaļ runas palika piezīmju blociņos sarakstītas un spilgtie epiteti aiztaupīti citai reizei, jo, kā vairākkārt, rādot viktorijas zīmi, uzsvēra pie TV tiešraides mikrofoniem tikušie aktīvisti – viss tikai sākas.
Vienīgi VAK prezidentu Arvīdu Ulmi vilnis uznesa tribīnē, un dzejdaris, par godu mītiņošanas prakses atsākšanai nopircis jaunu, skaistu bereti, ņēmās no sevis izspiest derīgu domu ūdeņus.
Vecais zēns Arvīds aizkustināts jutās atgriezies senos slavas vītos ziedu laikos, masu gājiena priekšgalā, kur tūkstoši vienā balsī sauc “metro – nē!”. Kur Aigars Grāvers pirms 30 gadiem dziedājis “metro nav draugs!”, šodien atbalso – “maska nav draugs!”. Politiķis Ulme pierādīja, ka arvien spēj iedegt liesmu laikabiedros, un šoreiz priekšnesumā mācēja vēstīt – pašvaldības vēlot, trieciet ratā partijas! Ievēliet savējos! (Diemžēl vides sargam paslīdējis garām Saeimā lemtais, ka, pašvaldības vēlot, varēs balsot tikai par partiju sarakstiem.)
Bez oratoriem mītiņā klātesošo vidū nācās izlīdzēties ar pūļa murdēšanu, veicot plašu sabiedrības izglītošanas kampaņu – “naunikāda kovida”, “tāirtīrapropoganda”, “nenēsāsimuzpurņus”. Plakāti pastāstīja, pēc kā cilvēki ilgojas un tiecas, – pēc brīvības, pret nepamatotiem ierobežojumiem un piespiedu potēšanu!
Toties TV translācijas vērotāji bija ar priekšrocībām uzzināt atnākušo politiķu domas, proti, ka bijusī neatkarīgā deputāte Linda Liepiņa atbalstīs ikvienu akciju pret pastāvošās varas antidemokrātiskām darbībām un būs pret “vienkārši murgu”, kad neprofesionāli cilvēki nemāk tikt galā ar kovida situāciju.
Kā arī vēl Saeimā neievēlētā “Atmiņas ūdens” tirgotāja un pasākuma organizatora Jāņa Pļaviņa viedokli, ka “aizgājējus” – Latvijas pagaidām esošos vadītājus – sagaida starptautisks kara tribunāls.
No drošas vietas dzīvokļa četru sienu noslēgtībā uz pulcēšanos svaigā gaisā ar baltu aci noraudzījās pašieceltie sabiedriskās kārtības uzraugi – asi kritiķieri internetā, kārtējoreiz pārsvarā ultraliberālu uzskatu piekritēji, kuri sociālajos tīklos parazitē kuplā, ģimeniskā lokā.
Šie svētuļi bij sanervozējušies par visu notiekošo! Ka pulcējas vairāk par atļauto 25 protestētāju kopskaitu. Ka, nelietojot maskas, nevalkājot spectērpus un atrodoties antisanitāros apstākļos, distancēšanas metrāžu neievērojušie, pēc sapulces izklīdušie mītiņotāji pārnēsās lipīgo slimību.
Par spīti koronavīrusa afēras uzturētāju pūliņiem bez mitas apsaukāt un uzdot citādi domājošos kā krastmalā nolasījušos kartupeļus, atripojušās kāpostgalvas, izbirušos kāļus un pārējos dārzeņus, nemaskotie piketētāji jutās dezinficējušies pret kovidu – vai ierīvējušies ar terpentīnu, sadzērušies zivju eļļu vai uzņēmuši uz krūts drosmei pa simtiņam spēcinošā pretlīdzekļa “Hektora”.
Arī policija neklausīja vāji slēptām provokācijām – sadot pulverīšus, arestēt noteikumiem nepakļāvīgos. Tas vien trūka, lai attieksmē pret miermīlīgiem iedzīvotājiem atbalsotos Baltkrievijas miličiem raksturīgā rundziņu klaudzēšana pa demonstrantu mugurām, barbarisms un brutalitāte.
Tāpat pareizi un ar izpratni publiku savu logu priekšā novērtēja prezidents Egils Levits – ka tie ir par nākotni nedroši cilvēki. Viņi nav vainīgi, ka par vadoņiem uzmetušies, musina, kūda, aģitē čekas ziņotājs Ulme, blēdis Pļaviņš, muhamedānis Klimovičs un vecais paziņa, Maskavas “tiltu” būvētājs Točs.
